Kad tika pieņemts lēmums apmeklēt Madeiru, gluži nemaz nebija domāts ieraudzīt dabas trakošanu, gluži otrādi- pasildīties Latvijas aukstās ziemas nogalē. Labi, ka pietika tik daudz prāta kā ielūkoties laika ziņās un paņemt līdzi lietus mēteļus.
Uzreiz jāteic, ka laimējās nebūt pašā viskritiskākajā brīdī katastrofas vairāk skartajos rajonos, bet gan kilometrus divdesmit nostāk- nelielās salas ziemeļu piekrastē. Autora ceļā gan bija nepieredzēti stiprs lietus, ļoti spēcīgs vējš un aizgruvuši ceļi, kas piespieda vairakkārt mainīt maršrutu un dažas interesējošas vietas tā arī nesasniegt, taču, vismaz toreizējā izpratnē nekas tieši dzīvību apdraudošs nebija, vai arī netika tā uztverts. Protams, elektrības un mobilo sakaru trūkums un izmirkušas drēbes rada zināmas neērtības, taču uzzinot par postu gluži netālās vietās, tās tika pārdzīvotas bez kurnēšanas.
