Quest for the Best Driving Road in the World

Pievienota: 27. Jul 2008, 16:48
Atjaunota: 31. Jul 2008, 09:22

Komentāri (76)

Visas galerijas no lietotāja KasparsM


Domāju, ka liela daļa no Jums ir redzējuši Top Gear S10.E01, kur trīs visiem zināmie kungi meklēja "the best driving road in the world". Tā kā man un vēl vienai BMWPower userei atpūta, braucot pa skaistiem ceļiem un baudot varenu dabu, šķiet saistoša, nolēmām aizceļot līdz D-Eiropas potenciāli skaistākajiem reģioniem ar specifisku noteikumu - nekādas lielpilsētas un vazāšanās pa tūristu pārpildītiem objektiem. Mērķis - tvert katra reģiona raksturīgo auru, braucot pa nomaļiem ceļiem, maziem ciematiņiem (ieskaitot nelielo miestu Minheni ar miniatūro BMW svētnīcu pa vidu), kā arī biedējot vietējos iedzīvotājus ar savu klātbūtni viņu idilliskajā dzīves telpā.

Tā kā safotografējām 2.5GB ar bildēm, tika atlasītas šīs nedaudzās, kas turpmāk sekos. Jāpiebilst, ka fotografēts tika ar BMW Sauber lietussargu, kas fotogrāfiju kvalitātes ziņā nekotējas pārāk augstu, taču centos no viņa spiest ārā tik, cik iespējams.

Pārvietošanās līdzeklis mūsu ceļojuma ieceres īstenošanai bija 08' E90 ar 143 koņei zem kapota.



Aprīkojums navigācijai bija sekojošs: Asus P526 ar TomTom programmatūru, laptops ar Autoroute 2007 un GPS uztvērēju, kā arī liels Eiropas atlass kaut kur uz aizmugurējā sēdekļa.



Tā kā vairāku apsvērumu dēļ tika izlemts neizmantot prāmi, lai nokļūtu Vācijā, bija nepieciešams škērsot diezgan lielu un ne tik ļoti tīkamu zemes pleķi, ko dēvē par Poliju.

Ceļojuma sākums bija svētdiena, 8:00 no rīta, satiksme nebija tik intensīva, un TomToms mūs veiksmīgi jau 21:00 ieveda fāterlandē. Paļaujoties uz intuīciju, nogriezāmies kādā Ausfahrtā un atradām mazu ciematiņu ar zīmīgu nosaukumu, kas latviski tulkotos kā rožu dārzs. Tur arī apmetāmies uz nakti.



Ciemats sastāvēja no praktiski identiskām vienai aiz otras saceltām mājiņām. Diezgan amizanti izskatījās, kā tai cauri vienubrīd lēni izripoja melns E93 M3 Cabrio ar četriem sirmiem kungiem iekšā.



Izgulējušies, devāmies uz dienvidiem, beidzot pa civilizētiem ceļiem. Tā kā pusdienas ēst autobāņu kafejnīcās negribējās, atkal izvēlējāmies kādu Ausfahrtu, lai sameklētu kādu jauku lauku ciematu, kur ieturēties. Pirmais mēģinājums ne tik veiksmīgs. Ciemats laikam pārāk nomaļš, uz ceļiem pāris traktori, veca gadagājuma vācieši, uz daži zirgi, kas ar lielu interesi uz mums noskatījās, kad lēni ripinājāmies restorāna meklējumos.



Nu neko, braucām tālāk. Pa ceļam gadījās arī pa kādam smukam dabas objektam.



Neilgi pēc tam arī iebraucām ļoti, ļoti smukā un sakoptā vācu ciematiņā, kur arī iestiprinājāmies.



Laižam tālāk atpakaļ uz bāni. Kas tad tas mums priekšā brauc? Izskatās pēc maskēta Porsche Panamera! Sanāca arī daži spyshoti.





Vakars arī pienāca nemanot, un, lai nebūtu īpaši jāmeklē hotelis, palikām jau iepriekš zināmā vietā, kas ir Daugavas Vanagu mītne "Bērzaine" Freiburgā. Nekāda glamūra gan tai vietā nav, bet izgulēties var un interesanta sajūta, ka ar Tevi latviski arī runā. Turpat apmeties arī vēl kāds ar pareizu gaumi uz mašīnām.



Nākamajā rītā devāmies uz Elzasu Francijā, kur pirmais stops bija maza pilsētiņa Riquewihr. Tā kā atradāmies Francijā, jāparkojas arī French style.



Pati pilsētiņa bija piesātināta ar vīna degustācijas vietām, konditorejām un suvenīru veikaliem, kā arī to klientiem. Pati par sevi pilsēta smuka, taču pārāk uz tūrismu vērsta, kas mums īsti neder. Ilgu laiku tur nepavadījuši, braucām tālāk. Tāpēc tā vietā, lai publicētu pašas pilsētas bildes, parādīšu vienu tās iemītnieku, kas laiski gozējās kādā škērsielā.



Oo, mani fotografē!



Nu labi, papozēšu mazliet.



Tā kā bija vēlme pēc kalnainākiem apvidiem, sākām stūrēt Grenobles virzienā. Pa ceļam apdzinām veselu rindu ar smagajiem, kas veda tankus.



Tā, kā Francijā, diemžēl, 130 ir max atļautais ātrums, nevis tikai "ieteicamais" kā Vācijā, sponsori bija always welcome. Tāds kādu brīsniņu bija arī augstāk redzamais Boxsters. Pārējā laikā iestādījām kruīzkontroli uz ~+10-15 un mierīgi slīdējām.




Taču ar visu to, piedzīvojām baigo prikolu. Bānis pilns ar mašīnām, ripoju uz saviem 140-145, un pēkšņi uz viena elektroniskā tablo virs ceļa parādās uzraksts "HC 4466 TROP VITE", kas latviski tulkotos, ka braucām pārāk ātri! Normāls road safety aprīkojums frančiem.

Vakara pusē iebraucām Grenoblē, un, lai arī daba apkārt ir skaista, un pilsēta ir kalnu ieskauta, galīgi negāja pie sirds tā visa urbanizētā vide. Tāpēc iebraucām kādā dzīvojamā rajonā, noķērām bezvadu internetu, un, kombinācijā ar Autoroute, atradām dažas potenciālās vietas, kur varētu būt smuki hoteļi augstāk kalnos. Tā nu, Autoroute vadīti, devāmies pa stāviem un šauriem serpentīniem augšā kalnos uz ziemeļiem no Grenobles. Pa to laiku lēnām satumsa, un, kad ieradāmies pirmajā no iepriekš izvēlētām apdzīvotajām vietām, bija jau melna nakts. Ciemats saucās Saint Pierre de Chartreuse. Hotelis izskatījās jauks, un te arī apmetāmies uz nakti. Nākamajā rītā pamodies, tāds miegains izgāju uz mazā istabas balkoniņa un ieraudzīju šo.



Skats tāds tīri ok, un garastāvoklis no rīta bija vnk fantastisks, ēdot brokastis uz terasītes ar skaistu skatu un klausoties maigā kalnu upes čalošanā.

Tā kā nākamās naktsmītnes bija rezervētas, un atradās nedaudz vairāk kā 200 km attālumā, izlēmām beidzot pamest lielceļus un doties Francijas lauku burvības meklējumos. Sacīts, darīts - ņemam Autoroute, iestādām galamērķi un piekodinām šim, lai neved mūs ne tuvu bāņiem, bet drīzāk izvēlas mazas nozīmes ceļus. Vaiii, cik brīnišķīga izvērtās šī diena!

Masršruta sākums.



Uzmanību! Drifts tunelī!



Autoroute laikam savu uzdevumu ņēma ļoti nopietni un veda mūs, kur vien iespējams, nost no lielākiem ceļiem. Vienkārši pasakaini!






Šeit mēs tikām izvesti cauri kāda ābeļdārzam.



Un tad sākās arī fantastiski līkumoti ceļi, kas veda pa kalniem un lejām, caurvijoties ar burvīgiem skatiem un reibinoši svaigu gaisu.




Lavandas lauks. Smarža...



Kā redzat, bilžu nav daudz, jo, braucot pa šo ceļu, apstāties un kaut ko fotografēt galīgi nebija prātā. Tikai uzgriezt skaļāk Apocalyptica, spiest pedāli grīdā un ieslīgt citā dimensijā... Tas vienkārši nav ar vārdiem aprakstāms, tas ir jājūt. Smieklīgi bija, kad vēlāk mana ceļabiedrene teica, ka mana sejas izteiksme esot bijusi apmēram tāda, it kā man būtu sex ar to ceļu



Tā nu kad sāka krēslot, pietovojāmies arī mūs dienas galamērķim.



Les Baux de Provence. Pilsēta, kurai citu līdzīgu nezinu. Kaut kas ekskluzīvs un unikāls. Celta burtiski uz klints kā tāds neieņemams cietoksnis Provansas kalnainajā apvidū, Les Alpilles. Redzama nākamās bildes fonā.



Praktiski viss ciemats ir kā viens muzejs - šauras, bruģētas ieliņas, akmens mājas, kas ir daļēji iecirstas klintīs. Šī vieta ir vienkārši jāredz. Dienas laikā šeit ir skaisti un jauki, lai arī ir pilns ar britu tūristiem, izkārtnēm, suvenīru bodēm un citiem škēršļiem, kas liedz baudīt mierpilnu atpūtu un neatkārtojamo gaisotni, kas aptver šo fantastisko vietu. Vakarā toties, kad visi tūristi un krāsainās izkārtnes ar tumsu pazūd... Pasaka. Tukšas, lukturu apgaismotas ieliņas, cikādes, vienas mājas logā kāds izcili spēlē mandolīnu un Tu skaties no skatu laukuma uz kalniem un Avinjonas gaismām tālumā. Tādu sajūtu buķeti izjust var reti. Šeit arī visvairāk pietrūka sakarīgākas ierīces, ar ko fotografēt krēslā un mazā apgaismojumā.




Mūsu viesnīca. Tajā bija tikai trīs istabas, un radās tāds iespaids, ka tā ir ja ne vienīgā, tad viena no ne vairāk kā divām šajā ciematā.



Skats pa istabas logu.



Tā kā no 19:00 līdz 10:30 ciematā drīkst atrasties arī automašīnas, pielocījām spoguļus, lēnā garā uzrāpāmies pa superšaurajām ieliņām uz ciemata augstāko daļu un pa skaisto noparkojāmies hotelim pašā priekšā.




Nākamajā dienā devāmies uz Chateauneuf du Pape - pilsētu un reģionu, kas slavens ar saviem vīniem, kas izgatavoti no šai apkārtnē raksturīgi akmeņainā augsnē audzētām vīnogām. Doma tam visam apakšā ir tāda, ka akmeņi pa dienu saulē sakarst, savukārt naktī šo uzkrāto siltumu atdod vīnogām.



Šeit arī mazliet nodarbojāmies ar degustēšanu, ievērojot Francijā par normālu uzskatāmo principu "vienu jau var"

Tālāk devāmies uz Mont Ventoux - kaut kādu aptuveni 2 km augstu pauguru Provansas līdzenākajā daļā.







Atpakaļceļā uz mūsu jauko viesnīcu, iebraucām kādā pēc skata simpātiskā vīna dārzā, kurš diemžēl jau bija ciet.






Vakarā jau noparkojāmies krutākā vietā, ko bijām noskatījuši - klints iedobē pie ciemata baznīciņas un skatu laukuma.





Nu ko, jauna diena mūs ved prom no šis pasakainās vietas.

Cote d'Azur. Karstums todien bija ļoooti liels. Kad atver patīkami vēsi kodicionēta auto durvis, sajūta, kā būtu atvēris cepeškrāsni.



Lēnā garā devāmies Itālijas virzienā. Ļoti interesants robežpunkts ir, ja brauc no Nicas uz ziemeļiem kalnos. Vesela serpentīnu virkne atved līdz robežai ar Itāliju, kas izpaužas kā pagarš tunelis ar vienu joslu un luksoforu katrā pusē.



Vēlu vakarā arī apmetāmies kādā viesnīcā Piedmontes apgabalā.

Jums, iespējams, radās jautājums, kāpēc sākumā pieminēju Top Gear. Nu tad lūk, plāns bija izbraukt tieši to pašu maršrutu, kas drosmīgi tika nodēvēts par "the best driving road in the world". Tāpēc nākamajā dienā devāmies uz bāni un šī nenosakāmas izcelsmes sarkanā pārvietošanās līdzekļa aizmugurē lidojām Itālijas ezeru virzienā.



Brauciens bija diezgan interesants, jo tas Ferrari braucējs burtiski spēlējās ar mums. Tad ļāva apdzīt, tad ar skaistu dzinēja toni patraucās garām, tad piebremzēja Nu nez, varbūt ieraudzīja BMWPower uzlīmes un nodomāja, ka lielamies ar 318i spēku

Nākamais pieturas punkts klāt. Lago Maggiore.




BMW ar LV numuriem pieklājas piekopt Eastern European style parking




Ieturot vecās tradīcijas, atkal mēģinājām sākumā atrast viesnīcu augstāk kalnos, taču neveiksmīgi. Viesnīcas nav, toties labs skats uz kalnu virsotnēm un ezeru, kas būtu bijis vēl labāks, ja Perkontēvs nebūtu mums uzsūtījis tādus mākoņus.



Nu neko, braucām vien lejā un atradām kādā viesnīcā jauku istabu ar balkonu un skatu uz ezeru. Nais.



Jauna diena ir klāt un sekošana pa Top Gear kungu pēdām var sākties.



San Bernardino Pass.







Tā nu, ar nelielu nožēlu par nejauko laiku, aizbraucām līdz Davosai Šveicē. Pati pilsēta nebija tik skaista, kā bijām cerējuši, tāpēc atkal piekopām tradīciju meklēt viesnīcu kalnos ne tik blīvi apdzīvotās vietās. Papētījām Autoroute un atradām ceļu, kas veda tālāk par citiem augšup ar atzīmētu viesnīcu pašā ceļa galā.

Ceļš jau aizvedis mūs virs mākoņiem un citām virsotnēm.



Un ved aizvien tālāk.



Beidzot arī nonākam vietā, kur, pēc Autoroute teiktā, vajadzētu atrasties hotelim.



Vai tiešām? Ceļš slēgts un galīgi neizskatās, ka tur kāds, izņemot govis, mūs laipni sagaidītu.



Izkāpām paelpot svaigo Alpu gaisu.




Pirmajā ciematā, lejup braucot, arī palikām uz nakti. Tieši pāri pretī viesnīcai bija baznīca un, pēc zīmes spriežot, arī visi viesi, kas jebkad šajā nostūrī palikuši



Lielā diena klāt. Uzņemam kursu Davos - Stelvio.




Pilnībā pieļauju, ka mēs būtu aizgrābti no skaistajiem skatiem un labā ceļa, ja vien ... tas viss nebūtu sniegā un ar redzamību pārsimt metru.




Lieki teikt, ka tur bija pavēss, un doma kāpt ārā kaut ko diži fotografēt galīgi nešķita pievilcīga. Pāris grādi zemāk un bez ziemas riepām te būtu jautri



Līdz ar to, nespējām uzvert to burvību, par ko tā sajūsminājās TG vadītāji, pārvietojoties pa šo ceļu. Pēdējā cerība gan vēl paliek - Stelvio Pass, ciešu serpentīnu virkne maršruta beigās. Pa ceļam uz turieni skatiem nebija ne vainas.







Pa ceļam uz brīdi iebraucām Portugālē.



Priekšā redzamajā masīvā Stelvio Pass jau mūs gaida.




Bet...



Rūgta vilšanās.



Šeit var redzēt, kāds ceļš mūs priekšā būtu sagaidījis. Atrašanās vieta ir sarkanais punkts labajā augšējā stūrī.




Bet nu nav, ko ilgi skumt. Dodamies vien tālāk, šoreiz Austrijas virzienā. Kādu brīdi mums patīkams ceļabiedrs bija arī šis zaļais draugs, kurš pamanījās turēties pie vējstikla pat pie ātruma 90 km/h



Nākamajā dienā jau bijām fāterlandē un virzījāmies atkal uz māju pusi. Uz bāņa uzmanību piesaistīja arī daži braucamie.

Nošķūnēts Vanquish.



Un E60 M5 Tourings ar 525i bļembu aizmugurē



Tā kā sanāca braukt netālu no Minhenes, izlēmām uz brīdi iebraukt arī BMW svētnīcā.



Tad arī, pāris dienas padzīvojušies vēl pa Vāciju, braucām mājās.

Kopumā ceļojums ilga 12 1/2 dienas un nobraukti tika >7000km.

Īsi rezumējot par vislabākā ceļa tēmu, jāsaka, ka Top Gear minētais maršruts dažādu, galvenokārt dabas, apstākļu dēļ neatstāja ilgi paliekošu un neaizmirstamu iespaidu. Toties mēs paši priekš sevis atradām ceļu, kuru izbraukt mums bija saviļņojošs un iespaidiem bagāts piedzīvojums.

Tāpēc sēdieties savās emkās, ņemiet līdzi mūziku braukšanas priekam un labu fototehniku, ar ko to visu iemūžināt Pilnīgi subjektīvi, Saint-Pierre-de-Chartreuse to Mirabel-et-Blacons - the best driving road in the world.








Fin.