Online
Pašreiz BMWPower skatās 253 viesi un 12 reģistrēti lietotāji.
|
Tēma: Prikoli 64
| Autors | Ziņojums |
|---|
VMR  | | 09. Nov 2011, 11:13 |
#4541
|
|  Kopš: 07. May 2006
Ziņojumi: 10301
Braucu ar: sporta variantu
| Meistara pēdējais darbs 
|  Offline | | |
| Castor | | 09. Nov 2011, 11:15 |
#4542
|
|  Kopš: 15. Jan 2009
No: Rīga
Ziņojumi: 2174
Braucu ar: 316i
| Kāds nevēlās piepelnīties? 
http://mango.delfi.lv/zinas/divainibas/pasaule/...us.m?id=41612959
[ Šo ziņu laboja Castor, 09 Nov 2011, 11:15:43 ] | | Offline | | |
| Martins7777 | | 09. Nov 2011, 11:20 |
#4543
|
|  Kopš: 13. Aug 2010
Ziņojumi: 278
Braucu ar:
| Kāds neatceras, kur bija tas video, kā apčakarē vīrieti autobusā - nozaga maku ar bankas karti un vēl izkrāpa pin kodu.. baigi vajag atrast, bet neatceros kur tas bija. | | Offline | | |
| yo_G | | 09. Nov 2011, 12:36 |
#4544
|
| Kopš: 27. Oct 2008
Ziņojumi: 1062
Braucu ar: GTI
| | | Offline | | |
| nutastur | | 09. Nov 2011, 12:40 |
#4545
|
|  Kopš: 01. Mar 2009
Ziņojumi: 3658
Braucu ar: POLO
| WTF? WTF? WTF? | | Offline | | |
| kir | | 09. Nov 2011, 13:40 |
#4546
|
|  Kopš: 01. Jan 2008
No: Rīga
Ziņojumi: 51
Braucu ar:
| http://www.youtube.com/watch?v=H1_6dOedsVU&...player_embedded#!
sastrēgumu apbraukšana[ Šo ziņu laboja kir, 09 Nov 2011, 13:41:10 ] | | Offline | | |
| Martins7777 | | 09. Nov 2011, 14:45 |
#4547
|
| Kopš: 13. Aug 2010
Ziņojumi: 278
Braucu ar:
| Ainārs
Cietā piezemēšanās padomju stilā
Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 23/09/2010, ORB.lv
Pirms gadiem, tajos laikos, kad zāle bija zaļāka, šņabis dzidrāks un karogi sarkanāki, pazinu kādu džeku, Ainārs vārdā. Viņš strādāja par krāvēju lielā mēbeļu veikalā. Patiesībā jau nekāds baigais krāvējs nebija, es pat teiktu – draņķīgs krāvējs. Drīzāk sīks blēdis, bet izveicīgs gan. Spriediet paši!
Puisis bija iemanījies izpildīt šādu triku: stāv, piemēram, divi krāvēji pie milzīgas kastes un, rokas plātīdami, ilgstoši diskutē par tās pacelšanu un iekraušanu mašīnā. Ja nu gadās, ka garām iet priekšniecība, Ainārs tūdaļ ir klāt ar lielu bļāvienu: „Nu, veči, tak beidz gumiju stiept! Davai, tūlīt es to kasti viens pats paraus gaisā un iemetīs furgonā. Paiet ka malā!”, un atrotītām piedurknēm, pirdieniem dunot, ķeras kastei pie stūra, bet tikko priekšniecība prom, tā šis arī nomet kasti un dukurē tālāk – pie nākamās tādas kastes.
Nav dzirdēts, ka Ainārs reāli kādu kasti būtu pacēlis, taču ar dižošanos par saviem leģendārajiem veikumiem kravu pārvietošanas jomā viņš pavisam noteikti bija Rīgā. Un nekad neaizmirsa uzsvērt: kamēr visi tikai runā, es daru!
Kādā TV pārraidē viņš padzirdēja krievu desantnieku devīzi „Никто, кроме нас!” un pārvērta to par savējo. Blēdim patika nostāties pie citu krāvēju glīti uzkrauta vāģa un, priekšniecībai dzirdot, pacilāti skandināt: „Es. Kurš gan cits?”.
Taču romantiskais ekspeditora darbs nespēja sniegt jaunajam censonim pilnīgu garīgu gandarījumu, tādēļ viņš visai bieži atprasījās no darba un nodevās savam īstajam aicinājumam – pirkt un pārdot „šmotkas” Rīgas ielās un krogos.
Aināra biedrs lupatu biznesā bija kāds Ēriks, kurš teicās strādājam par mākslinieku kinostudijā. Tā bija gandrīz patiesība. Ar „iesmērēšanas metodi” izslīdējis cauri Mākslas akadēmijai, viņš tiešām bija iekārtojies kinostudijā par noformētāju. Realitātē tas nozīmēja – rekvizitora asistents, kuram jāskraida pa veikaliem un jāmeklē visādi lēti štrunti, ko „ielikt kadrā”. Ar mākslu, kā redzams, tur bija visai maz sakara, toties daudz brīva laika gan un maģiskais „kinošņika” statuss, kas komplektā ar izteiksmīgu muldēšanu par saviem titāniskajiem veikumiem kino un mākslas pasaulē Ērikam nodrošināja neapstrīdamu autoritāti zināmās pumpainu un garmatainu studentu aprindās. Daudzi viņu padevīgi dēvēja noslēpumainā vārdā: „guru”.
Andelēt var godīgi, bet var ar „rozīnīti”. Būdami radoši cilvēki, ne rutīnas vergi, Ainārs un Ēriks deva priekšroku otrajam variantam. Kādēļ pārdot importa džinsus vienkārši ar nelielu uzcenojumu, ja tos var gareniski sadalīt pa starām, glīti iepakot divos maisiņos, pārdot kā divus pārus un normāli uzvārīties?
Tā nu abi mahinatori aiziet, teiksim pie resnā Jankas, kas plēšas divos darbos, un piedāvā superīgus „firmas džinsus”.
- A pielaikot var?
- Tu ko! Oriģināls iepakojums. Attaisīsi, tās bikses jau skaitās lietotas. Tu pats gribētu pirkt džinsus, ko jau kādi pieci purni pielaikojuši?
- Nē.
- Nu, redzi, nu! Un tas token ir tavs izmērs, zobu dodu.
- Nezinu, nezinu. Tagad daudzi fufeli tirgo.
- Kāds tev fufelis, vecīt!?- iedegas Ēriks, - Ainārs no Andronkuļa ņēma. Sev. Bet neievēroja, ka izmērs par lielu. Citādi nepārdotu. Un ielāgo – Ainārs ir godavīrs, fufeli nekad nedzen!
- Nu, labi! Dod šurp!
Citreiz tika likts lietā vecais labais triks ar vienas botas pārdošanu. Tajos laikos stilīgi sporta apavi bija reta, dārga un ļoti kārota prece, bet Rīgā bez caurstaigājamām sētām un namiem bija arī lieli caurstaigājami komunālie dzīvokļi.
Tu iedod klientam vienu botu („paraugu”) ķīlā, bet ar naudu par veselu pāri ieej „dzīvoklī” pēc otras „čības” un nozūdi uz neatgriešanos.
Aināram patika vēl saldākas „rozīnītes”.
Kreisā bota bija veiksmīgi iesmērēta kādam studentam no perifērijas, kas par šo pirkumu samaksāja visu naudu, ko vecāki bija atsūtījuši semestrim, un pēc stundas nīkšanas kāpņu telpā vēl kādu laiku veltīja Rīgas komunaļņiku plānojuma izpētei un kontaktiem ar „kontingentu”.
Labās kājas botu Ainārs nolēma iepārdot tam pašam Jankam, kurš jau reiz bija aplaimots ar vienstaras džinsiem. Simetrijai.
- Čau, Joņ, kā iet?
- Es tevi nositīšu!
- Par ko, vecais?
- Pats zini, par ko! A nu savāc savas bikses un atdod naudu!
- Eu, ņipoņel! Kas i?
- Tur tikai pus bikse bija. Fufelis! A teici – godavīrs...
- Vecais, goč pendel, nezināju. Sev ņēmu. No Anžas.
- Tad tagad dabū manu naudu atpakaļ!
- Nav problēmu. Vot, tikai ar šito fikso darbiņu tikšu galā. Bāzē „naiki” ienākušies. Bet baigi maz. Kamēr ir, vajag iznēsāt.
- Parādi!
Ainārs izvelk no maisiņa ar „Marlboro” reklāmu kārdinošu „Nike” botu.
- Cik?
- Nu, vispār simt divdesmit.
- Baigi dārgi.
- Bet tas ir „Nike”. Augstākā klase!
- Ir jau ir... Var pielaikot?
- Protams, ņem!
- A otra?
- Bāzē, vecīt. Uz konsignāciju abas nedod. Pats zini kārtību.
- Tu taču nedomā mani atkal piečakarēt...
Šajā vietā ir Ērika uznāciens.
- Paklau, negribi – neņem! Mums nav daudz laika. Jāskrien vēl uz baznīcu tās ērģeles tīrīt.
- Koa!?
- Kas i? Vai tad nezināji? Stabules ar laiku pieput, tās jātīra un jāskaņo. Ainārs ir meistars. Starp citu, viņš to dara uz brīvprātības principiem, jo tas ir Dieva aicinājums.
No Latgales nākušo vecāku katoliski audzinātais Janka ir sakauts lupatās.
- Piedod, nezināju.
- Nekas, nekas. – Ainārs nevērīgi izvelk no kabatas rožukroņa krelles un noskūpsta to galā iekārto krucifiksu. – Nu, tad dod šurp tās bikses un mēs ejam!
- A botas?
- Tu taču vienu neņemsi.
- Nu, neapvainojies. Es nezināju, ka tu savējais.
Rezultātā Ainārs un Ēriks aiziet ar naudu par „naiku” pāri un mazlietotām pusbiksēm, ko vēlreiz nopārdod pirmajam ceļā satiktajam lauķim.
Dievs nav nekāds pionieris, tādēļ ar humora sajūtu tam viss kārtībā, un reizēm viņš mēdz dot arī trešo iespēju.
Tajos laikos, kad augsto pirktspēju līdzsvaroja zemā pirkt iespējamība, redzēt pat vidusmēra Holivudas grāvēju bija liela laime, un bieži gadījās, ka biļetes kasē beidzās vēl pirms kases atvēršanas, un ja arī dažas vēl bija palikušas, uz tām pretendēja milzīgs gribētāju pūlis.
Tā kādā lietainā septembra dienā Ainārs ar Ēriku šiverēja pa kinoteātra „Rīga” kasēm ar savām neskaitāmajām „liekajām biļetītēm”, veikli lavierējot starp īstiem klientiem un „mentu” provokatoriem, kad pūlī uzgrūdās diviem paziņām – lecīgajai Rīgas Modeļu nama frizierītei Ieviņai un zaglīgajam bārmenim Gunāram no Restorāna „Ščecina”.
Pēc īsas informācijas apmaiņas noskaidrojās, ka pie tēviem aizgājusi Jankas vecmāmiņa, atbildīga Meža un papīrrūpniecības ministrijas darbinieka atraitne, atstājot mantojumā jauku privātmāju Babītē. Vispārējās kolektīvās žurkošanās laikmetā privāts namīpašums bija EKSTRA ar visiem lielajiem burtiem boldā, katra sevi cienoša komunisma celtniecības prorāba sapnis, kas to pacēla virs pelēkā proletāriskā hegemona masām. Bija viennozīmīgi skaidrs, ka māju Jankam atstāt nedrīkst. Tai noteikti jānonāk cienīgākās rokās, pa ceļam nobirdinot arī kādu labumu vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas procesa iniciatoriem un dalībniekiem.
Iniciatīvas grupa ātri iztirgoja atlikušās biļetes un devās pie Gunāra uz „Ščecinu” kalt plānu.
Ap pusnakti, pēc divām iztukšotām šņabja karafēm kļuva skaidrs, ka plāns nekādi nekaļas. Ieva bija devusies komerciālā flirtā ar kādu resnu gruzīnu, Gunārs tikmēr dzirdīja otru un makšķerēja tam no kabatas „črvoncus”, Ēriks gulēja ar galvu Galvaspilsētas salātu šķīvī un Ainārs domīgi ar dakšas galu kārpīja pieejamo salātu daļu, vākdams to mazās piramīdās un lēnām pārvietodams sev aiz apakšlūpas.
Nogurdinošo intelekta iesprindzināšanas vakaru vainagoja Aināra nopūta: „Būs rīt jāiet pie Andronkuļa. Gan viņš zinās.”
Te nu jāmin daži vārdi par Andronkuli. Atšķirībā no visādiem aināriem tas nebija nekāds puņķu tapa, bet gan respektabls vecās ģenerācijas voroķila – kompartijas biedrs un ierēdnis ministrijā. Taču viņš neaprobežojās vienīgi ar profkoma izgādātajām puķovkām uz vissavienības un brālīgo socvalstu kūrortiem un zdravņicām, mahinācijām ar žiguļu pirkšanas vai autoservisa un dzīvokļu rindu apiešanu, bet nesmādēja arī sīkburžuāzisko tulpju audzēšanas biznesu, importa preču iztirgošanu no bāzēm un pat tolaik bīstamās valūtas operācijas.
Nākamajā dienā Ainārs ar Ēriku devās pie Andronkuļa un izklāstīja lietas apstākļus. Noklausījies savu jauno kolēģu sakāmo, viņš viennozīmīgi atbalstīja ekspropriācijas nepieciešamību. Taisnībai un kārtībai jābūt! Un gan jau, ka vecajai raganai mājā bijuši noslēpti arī vērtslietu un naudas uzkrājumi. Andronkuls labi pazina šo komunistisko jaunburžuāziju, dēvētu par nomenklatūru. Brītiņu pabraucījis šķidro bārdeli, viņš rezumēja: „Nu, labi, sīkie. Plāns būs. Piekāpiet parīt!”
Noteiktajā laikā abi atkal bija pie vecā kombinatora. Tur viņi tika iepazīstināti ar vēl diviem pasākuma dalībniekiem – mūžīgi iereibušo operatora asistentu Andreju no televīzijas un zvērādu pieņēmēju Gunču no sadzīves pakalpojumu kombināta.
Visi apsēdās pie apaļa Karēlijas bērza galda un Andronkuls uzzīmēja SHĒMU. Plāns bija vienkāršs kā zirga smaids: Andrejam, uzdodoties par svarīgu televīzijas darboni, vajadzēja uzaicināt Janku uz televīziju, izvadāt pa studijām un safleitēt, ka tiek filmēta dokumentāla filma par padomju darba cilvēka dzīves līmeņa pastāvīgu uzlabošanos un tamlīdzīgām blēņām, pie tam nolemts daļu filmas veltīt Jankas dzīvei jauniegūtajā īpašumā, tā parādot sociālistiskā dzīvesveida neapstrīdamās priekšrocības.
Kad Janka būtu šo sagremojis, viņu nostādītu fakta priekšā, ka māja pilnībā jāizremontē un jāsakopj, jo kinodarbs domāts tā teikt „eksportam” – demonstrēšanai pūstošā kapitālisma zemēs, lai turienes lielkapitāla un imperiālistu apspiestās masas skaidri redzētu daudz pārāko un humānāko padomju perspektīvi.
Šajā vietā būtu Gunčas uznāciens. Vicinot savas kombināta korkas, viņam vajadzēja pārliecināt Janku, ka ar nelielu blēdību visi darbi izdarāmi ātri un bez maksas. Tik vien tās bēdas, kā īslaicīgi pārrakstīt māju uz Gunču, jo viņam kā ilggadējam un visai augsti stāvošam sadzīves pakalpojumu sistēmas darbiniekam šāds pakalpojums pienākas bez maksas.
-Nu, un kad būsim iekšā,- Triumfējoši rezumēja Andronkuls, - Ārā vairs neiesim.
Plāns tika vienbalsīgi pieņemts un jau nākamajā dienā sākās realizācijas fāze.
Ainārs un Ēriks uzradās pie Jankas smaidīdami kā divas padauzas no nelegālas videokasetes pagrīdes hatņikā.
-Sveiks, vecais! Nu, apsveicam, apsveicam! – Ainārs gandrīz vai kā politbiroja loceklis metās apskauties un bučoties.
-Kur ir botas un nauda? – Tas bija vienīgais, kas interesēja jau divas krāpšanas piedzīvojušo vientiesi.
-Kā? Vai tad mazais Valdiņš no tavas sētas tev nenodeva? – Ainārs sataisīja lielas acis, - Tiešām? Nenodeva?
Janka noraidoši purināja galvu.
-Nenodeva gan.
-Bļa! – Eksplodēja Ainārs, - Es to briļļaino pionieri atradīšu, uz desu cehu nosūtīšu! Nu, jopcik, vecais, es tak toreiz atnācu ar visām panckām, bet tevis nebija, un sīkais pieteicās nodot. Toč nositīšu! Kā te stāvu nositīšu! Cieti!
-Tu nedirs? – Janka šaubījās.
-Es taču teicu – Nekad nediršu. Cieti! – Tā bija gandrīz taisnība, jo aizcietējumi Aināram bija parasta lieta. Nervi.
-Nu, nu...
-Tu domā, es te nāktu, ja būtu tevi piekāsis?
-Nu, nez... Par tevi te visādas baumas klīst...
-Kādas baumas? – Saausījās Ainārs.
-Nu, bija te viens tāds, vārdu neatceros, rudmatis ar smailu ģīmi. Stāstīja visādas lietas par tevi, Andronkuli un vēl dažiem citiem.
-A ko par mani?
-Nu, fāteris tevi esot pakaļā drātējis kā Sidorova kazu un vispār tu esot neuzticams tips – zogot un mānoties.
Šis bija sitiens zem jostasvietas. Aināram sariesās asaras acīs un gar lūpu notecēja karsta puņķu strūkliņa. Krāpšanās ir viena lieta, bet būt par „gailīti”sabiedrībā, kur zeku divreiz vairāk nekā kompartijas biedru, ir pavisam kas cits. Tomēr viņš saņēmās.
-Huiņa tas viss. Nu bija vecais man pustraks, bet ne visādiem diedelniekiem to apspriest. Meli. Viss ir meli! Es esmu godavīrs, dievbijīgs cilvēks. Katrs, kurš mani zina, to apliecinās. Cieti! – Ainārs pamasēja sev vēderu.
-Nu, labi, labi, nepinkšķi! Ticu tev. A ko tu man gribēji teikt.
-Nācām tevi apsveikt, protams. – Sarunā iespraucās Ēriks.
-Ar ko?
-Kā ar ko? To tak visa kino pasaule zina – tavā mājā Babītē taisīs filmu.
-Kādu filmu?
-Tu token nekā nezini?
-Nē.
-Nu ta laižam pie Andreja uz televīziju! Tas taču ir fantastiski!
Tālāk sekoja plāna žilbinošā daļa ar studijas apmeklējumu, kamerām prožektoriem un Andreja nesakarīgo, bet iespaidīgo murmulēšanu par latviešu dokumentālā kino dižo nākotni televīzijas formātā, izraisot diskusiju ar Ēriku, kuš ne mirkli nešaubīdamies par tēzes patiesumu, tomēr iebilda, ka klasiskais kino formāts tomēr ir un vienmēr paliks izteiksmīgāks, bet Andrejs atspēlēja, ka televīzija tomēr ir pieejamāka un tādā garā.
Janka klausījās divu prātvēderu sarežģītajās frāzēs un saprata, ka nonācis tur, kur parasti tādi jankas nenonāk - brīnumzemē.
Šajā vietā viņam tika dots trieciens pa apziņas neaizsargāto daļu.
-Tev to māju vajadzēs pamatīgi savest kārtībā, -Un Andrejs uzskaitīja milzīgu paveicamo darbu sarakstu.
Jankam, protams, nebija ne naudas, ne iespēju kaut ko tādu paveikt. Te nu Ainārs pēkšņi „atcerējās”, ka Andronkulim ir sens paziņa – „liels čiekurs” no sadzīves pakalpojumu kombināta. Tas noteikti varēšot palīdzēt.
Lielais randiņš tika norunāts restorānā „Ščecina” jau nākamajā nedēļas nogalē.
Nemanot bija pienācis oktobris. Sestdienas vakarā Ainārs ar taksi atveda Janku kā kungu uz slaveno Maskačkas naktskrogu. Tur pie galdiņa jau gaidīja Andronkuls, Gunča un Ēriks. Gar bāru rosījās Gunārs, bet pie blakus galdiņa vientuļi dirnēja Ieviņa, gatava uzklupt kārtējam upurim.
Jebkura šāda pasākuma pamatā ir klienta preventīva piedzirdīšana līdz nemaņai, tādēļ galds bija bagātīgi servēts ar alkoholu, bet zacenes frakcija tālredzīgi apieta, pieļaujot vien nedaudz tradicionālo Galvaspilsētas salātu, rupjmaizes un parasto aksesuāru – sāls, pipari, sinepes.
Ap galdu drudžaini un neveikli ņēmās jauns oficiants, ar acīmredzamu ģenētisku novirzi, jo izskatījās pēc skruļļaina bērna ar lielu galvu, bet pieauguša vīrieša vaibstiem. Viņš visu laiku neveikli knibinājās gar šķīvjiem un karafēm, pierunādams kaut ko no sērijas: „Jā, kungs. Vai ir labi, kungs? Vai nevēlaties vēl, kungs?”, kamēr gala beigās apgāza Ērika šņabja glāzi un nolēja kinematogrāfa spīdekļa klēpi ar dārgo šķidrumu, bet Andrejs viņam dusmīgi uzkliedza: „Harald, nu pierimsties, jel! Ļauj biedriem mierīgi aprunāties!”
Biedri tikām lēja Jankas bezdibenīgajās iekšās vienu „sotaku” pēc otra – par iepazīšanos, par daiļām dāmām (Ieviņa tūdaļ iestutēja viņam klēpī savu līgano šķiņķi), par kino, par televīziju un par sadzīves pakalpojumu kombinātu ar izpalīdzīgo Gunču priekšgalā, kurš, starp citu, esot pazīstams ar pašu Balderi.
Janka tomēr visu laiku tā kā šaubījās, tā kā klīrējās: „Nezinu, nezinu, vai tā būs labi. Diez vai tā drīkst? Ja nu kas noiet šķērsām. Daudz kas ir visāds dzirdēts...”.
-Nemīz, biedri, - Deklamēja jau diezgan ieņēmušais Ainārs, - Būs tev laba māja, būs mums labs kino un vispār būs tāds čikenieks, ka maz neliksies! – Un kā zvērēdams lika roku sev uz vēdera: „Cieti!”.
Ēriks tikmēr domīgi braucīja spirtoto klēpi un minēja, kas būs kad kodīgais šķidrums izsūksies cauri drēbēm un piekļūs jūtīgām ķermeņa daļām. Ik pa brīdim viņš ieņēma pa niknam malkam tieši no karafes – anestēzijai, bet tad nesaprotamā trakuma lēkmē apgrieza to otrādi un visu trauka atlikumu iztukšoja sev tieši uz biksēm.
Ieviņa, ērti izgūlusies uz Jankas būdīgās miesas, aizstiepa kurpītes līdz Andronkulim un iebakstīja tam vēderā.
-Eu, vīrieti, vai meitenei neizpalīdzēsi?
-Kas i?
-Moš ielej, moš izdancini... Uz Munameģi aizved, a?
-Atšujies, mēs te štelles kārtojam!
-Mīkstais! – Meiča uzmeta lūpu.
-Palaistuve! – Andronkuls nepalika parādā.
-Rupeklis! – Viņa strauji piecēlās, parādīja Andronkulim mēli un devās dāmistabas virzienā.
Operatora asistents Andrejs, kurš arī ikdienā nekad nemēdza būt īsti skaidrā, pat ja nedzēra, jo bija apveltīts ar „99% dabiskā kaifa”, nu bija uzņēmis iztrūkstošo kritisko vienu procentu, tā teikt uzspodrinājis optisko asi un, satvēris apstulbušo oficiantu Haraldu rokās kā zīdaini, dancoja apkārt pa dzertuvi baurodams: „Es esmu Visums acs, es esmu Visuma acs!”.
Taču ne viņš vienīgais bija todien iecerējis dejas. Laidara vārti atvērās un ar tekstu: „ОБХСС*! Всем предъявить документы!” pagrimuma perēklī iesoļoja bariņš apņēmīga izskata vīru.
Iestādē uz mirkli iestājās kapa klusums. Tad kāds neizturēja un metās restorāna virtuves virzienā acīmredzot cerībā aizmukt pa sētas durvīm. Divi no iebrucējiem viņam sekoja. Un pēkšņi sākās vispārēja panika un ņigu-ņegu. Visi kaut kur skrēja, skarbie vīri bļāva un draudēja, sievietes spiedza.
Janka bija iemidzis. Andronkulis, uzmanīgi palūkojies apkārt, nemanāmi izvilka sev no iekškabatas paciņu ar „kvartiņiem” un riekšavu divdesmit dolāru banknošu. Cenzdamies būt maigs kā mīloša māmiņa, lai nepamodinātu guļošo Janku, viņš ieslidināja tam kabatā šo nodevīgo kravu.
Ainārs, redzēdams, kā Andronkuls veikli atbrīvojas no bezstrādes ienākumu kompromitējošās nastas, uzkāpa uz rīkles skopumam un nogādāja arī savus nekrietnā mūža ietaupījumus laimīgā neziņā murrājošā Jankas kabatā, bet ar to vēl nebija gana – ieskrējies cauri visai telpai, viņš taranēja lielo logu un kā grāvējfilmas varonis stikla šķembu murskulī izlidoja ārā.
-Cieti. – Redzot šo skatu, vienaldzīgi noburkšķēja slapjais Ēriks un ieurbās ar pirkstu milzu degunā.
Gunča centās ieturēt svarīgam pilsonim atbilstošu cienīgu stāju un kaut ko murmulēja par vispasaules revolūciju, PSKP XXV kongresu un partijas vadošo lomu, bet tad vārdu krājums izbeidzās un izdvesis: „Sarauj!” viņš apklusa.
Andrejs bija nosviedis Haraldu uz grīdas, un sēdēja uz sīkā oficianta kā noguris malkas cirtējs uz baļķēna mežmalā, miglainu skatienu vērodams apkārtējo haosu kā kādu noslēpumainu rituālu.
Andronkuls pacietīgi gaidīja, līdz pie viņa pienāca atbildīga izskata vīrs un īsi nokomandēja: „Пройдемте, гражданин!”. Vecais afērists ne vārda nebilzdams devās līdzi.
Palēnām viss norimās. Guļošie vai vienkārši sastingušie, Janku ieskaitot, tika pamodināti un palūgti izklīst pa mājām. Andronkuls pa „bertas” restoto lodziņu skumji lūkojās uz netīrā peļķē guļošo Aināru.
No izsistā restorāna loga nāca mūzika: modīgie „Wham!” puiši rāva vaļā sezonas aktuālo gauduli:
„Last Christmas, I gave you my heart
But the very next day, You gave it away
This year, to save me from tears
I'll give it to someone special”.
-----
*ОБХСС (Отдел по борьбе с хищениями социалистической собственности) | | Offline | | |
| nutastur | | 09. Nov 2011, 14:49 |
#4548
|
| Kopš: 01. Mar 2009
Ziņojumi: 3658
Braucu ar: POLO
| un tagad kāds nocitējat šo. būs prikols. | | Offline | | |
|
|
| Bamperis | | 09. Nov 2011, 15:10 |
#4549
|
|  Kopš: 04. Mar 2004
No: Tukums
Ziņojumi: 4792
Braucu ar: 07`e61 530d///M
|
08 Nov 2011, 19:52:03 Garaiss rakstīja:
kaa vajag algot mauku......
Shitais labaaks [ Šo ziņu laboja Bamperis, 09 Nov 2011, 15:11:09 ] | | Offline | | |
| Kathy | | 09. Nov 2011, 15:35 |
#4550
|
|  Kopš: 03. Nov 2010
No: Rīga
Ziņojumi: 723
Braucu ar: gāzi
|
09 Nov 2011, 09:19:36 reinfeldc rakstīja:
čaļiem ar izdomu viss kārtībā
4:30
| | Offline | | |
| Idarto | | 09. Nov 2011, 17:14 |
#4551
|
|  Kopš: 11. Sep 2011
No: Zilupe
Ziņojumi: 335
Braucu ar:
| Prikols ir jaunais lexus hibrīds kas "bez benzīna varot nbraukt 2km"
Andrejonkulis ar passātu uz gāzes brauc jau 2. gadu bez benzīna  | | Offline | | |
| matiicins | | 09. Nov 2011, 17:15 |
#4552
|
|  Kopš: 15. Mar 2008
Ziņojumi: 1750
Braucu ar: e39 525 tds + ekskluzīvu transporta līdzekli
|
09 Nov 2011, 17:14:17 Idarto rakstīja:
Prikols ir jaunais lexus hibrīds kas "bez benzīna varot nbraukt 2km"
Andrejonkulis ar passātu uz gāzes brauc jau 2. gadu bez benzīna
 kaut ko stulbāku laikam nevarēji izdomāt | | Offline | | |
| AliseK | | 09. Nov 2011, 18:10 |
#4553
|
|  Kopš: 05. Nov 2011
No: Rīga
Ziņojumi: 16
Braucu ar: BMW
|
09 Nov 2011, 17:14:17 Idarto rakstīja:
Prikols ir jaunais lexus hibrīds kas "bez benzīna varot nbraukt 2km"
Andrejonkulis ar passātu uz gāzes brauc jau 2. gadu bez benzīna
un onkulis bez benzīna var nobraukt vairak nekā divus kilometrus...  | | Offline | | |
Czars  | | 09. Nov 2011, 18:51 |
#4554
|
|  Kopš: 13. Aug 2007
No: Rīga
Ziņojumi: 14367
Braucu ar: 3 sek līdz 100
| Bandīti visbiežāk pērk 5. sērijas BMW, jo tam, saskaņā ar ES auto drošības direktīvu, crash testu ir jāveic arī ar pasažieri bagāžniekā.
| | Offline | | |
| Modrs | | 09. Nov 2011, 19:34 |
#4555
|
|  Kopš: 22. Nov 2004
No: Talsi
Ziņojumi: 10356
Braucu ar: Latvijas veiksmes stāstu
| prikols vai briesmu lieta ir tagad sižets TV3 ziņās. Evor vs saldie želejgalvas. Blec, nu kur tā var tonālos smērēt
P.S. sižetā manīti arī bmw ar blatata v/n, šejienieši? | | Offline | | |
| RolandsK | | 09. Nov 2011, 20:00 |
#4556
|
|  Kopš: 06. Sep 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 3533
Braucu ar: ᴑᴑ un Zaļo Briesmoni
| Tur taču skaidrs, kaut ko pateica pretī + dzēruši un evoriešiem to tikai vajadzēja, atskaldīja visus urlātu labākajās tradīcijās. | | Offline | | |
|
|
daplis  | | 09. Nov 2011, 20:09 |
#4557
|
| Kopš: 19. Aug 2009
No: Rīga
Ziņojumi: 46276
Braucu ar:
| psc, ieksh FB
Martins, help translate Facebook into Русский!
Facebook depends on support from people like you to help keep the language of our site authentic in Русский. We've created a Translations application to let you provide input and feedback about everything!
Start helping out today! | | Offline | | |
| fujaks | | 09. Nov 2011, 20:27 |
#4558
|
|  Kopš: 17. Apr 2009
No: Rīga
Ziņojumi: 2896
Braucu ar: prātu
| Kā iznesa nabadziņu | | Offline | | |
| daplis | | 09. Nov 2011, 20:45 |
#4559
|
| Kopš: 19. Aug 2009
No: Rīga
Ziņojumi: 46276
Braucu ar:
| skuutermario | | Offline | | |
| Aigis | | 09. Nov 2011, 21:09 |
#4560
|
|  Kopš: 13. Mar 2005
No: Rīga
Ziņojumi: 10202
Braucu ar: kūtiņu
|
09 Nov 2011, 20:27:06 fujaks rakstīja:
Kā iznesa nabadziņu
ir labs | | Offline | | |
|
Moderatori: 968-jk, AV, BlackMagicWoman, Exclusivity, GirtzB, Lafter, MarC, PERFS, PG, RVR, SteelRat, VLD, linda, mrc, noisex, smudo, xjs_4
|
