Online
Pašreiz BMWPower skatās 118 viesi un 2 reģistrēti lietotāji.
|
Tēma: Notikumi UkraināZiedot Ukrainas armijas atbalstam var uz Ukrainas Nacionālās bankas speciāli izveidoto kontu
| Autors | Ziņojums |
|---|
| Arsm3ns | |  Kopš: 27. Oct 2023
Ziņojumi: 766
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 17:12:44 @Lala rakstīja:
P.S. Lafters ir oriģinālais doomsday pravietis, bet no kurienes te saradušies tie jaunie viss ir slikti fakti ir fakti sludinātāji?
Sakritība? Nedomāju.
Nedomā. Iepazīstini ar ukraiņiem šī brīža labajiem faktiem. |  Offline | | |
| Atonioo | | Kopš: 04. Mar 2010
Ziņojumi: 1408
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 17:57:20 @Arsm3ns rakstīja:
29 Jan 2024, 17:12:44 @Lala rakstīja:
P.S. Lafters ir oriģinālais doomsday pravietis, bet no kurienes te saradušies tie jaunie viss ir slikti fakti ir fakti sludinātāji?
Sakritība? Nedomāju.
Nedomā. Iepazīstini ar ukraiņiem šī brīža labajiem faktiem.
Lai velk karogu mastaa un dodaas sludinaat. Huizin, vai dariis. Aatri beigsies drosme.  | | Offline | | |
| bum_bumz | | Kopš: 05. Jan 2006
Ziņojumi: 6636
Braucu ar: E34
|
29 Jan 2024, 17:12:54 @uldens1 rakstīja:
protams ka monitorē kas notiek,un uz šodienu es arvien vairāk saprotu kāpēc krievi ir lēnām jasamaļ.Iedomājaties ja sākoties karam,fiksi izsistu vati no ukrainas,viņiem tak paliktu visi tie tūkstoši karatehnikas,kas tagad ir iznīcināti,un tā vien nagi niezētu kā atkal kaut kur sākt karu,bet jau labākā kvalitātē.
Rietumos muļķi nesēž,lai arī kā man gribētos,lai to vati fiksi izmēž no ukrainas,gan jau šis ir labākais scenārijs,kas tagad notiek
Krievam ir "мать, родина зовёт" un Puķins iedvesmojas, skatoties rietumu uzmiksēto "Apokalipsi" kā Staļins TO izdarīja.
Krievs bija jāsasit tavos, pirms nepilniem 2 gadiem izteiktajos termiņos  Kas tad ir labāk - sarūsējis 1955.gada T-54 vai 2024.gada T-90 
Monitorē abi viens otru, tikai RU papildus tur pirkstu uz sarkanās nuke pogas. Tas visu pamatīgi sarežģī. Fronte nekustas, visa analītika tikai caur viedierīcēm var notikt
Nepiekrītu @Lafter, ka powerā šajā topikā būtu kas jādzēš. Par vates atbalstu neiet runa 
Vismaz vācu eksperti beidzot ir vienisprātis, ka jābruņojas. Labi, ka nomainīja aizsardzības ministru, žēl, ka partija nepareizā viņam. Mums jāpieņem, ka Eiropa spēlēs zem DE nots. Politiski tur šobrīd vissirslikti. Nepareizās iekšpolitikas dēļ, koalīcijas reitings tur zem ķeblīša līmeņa. Jāorganizē mītiņi pret nacikiem. Tā tautas daļa, kura reāli strādā, tekoši mītiņo savai labklājībai. Laiku atvēlēt Ukrainai vispār nevar. Itkā jau nekas, bet Puķinam tas ir kā pipari uz gaļiņas. Var pat negaidīt bundestāga vēlēšanas, būs Eiropas vēlēšanas, kreisie liberāļi ir mazliet satraukti ...
Kāds teiks, ka tūlīt vēl miljards būs, daži ir iedoti. Bet vajag 100 miljardus, Karl!
| | Offline | | |
| S_2 | | Kopš: 16. Nov 2005
Ziņojumi: 658
Braucu ar: Audi
|
29 Jan 2024, 17:09:36 @Lala rakstīja:
Par GSM neko nezinu, par GPS (Globālā pozicionēšanas sistēma), un GNSS (Globālā navigācijas satelītu sistēma), bez kuras GPS nestrādā, šo to zinu.
...
Sarūgtināšu, bet izskatās, ka nezini gan.
Bet nekompetence un max postēšana ir šī tofika pamatā, uz priekšu | | Offline | | |
| Locis | |  Kopš: 14. Aug 2008
No: Dobele
Ziņojumi: 11090
Braucu ar: X5 , Jeep, Tuareg, L200, Jumper,Master ,Transit, Stralis x2, Volvo FL, Atego, Deu
| Te paši poweristi min,ka frontē stāv uz vietas,bet Krieviem tur psc viss notiek,Ukraiņi pienes ūdeni | | Offline | | |
Lafter  | |  Kopš: 23. Sep 2007
Ziņojumi: 28047
Braucu ar: wv
| Ukrainas izmeklētāju savāktie pierādījumi atbrīvotajā Hersonā ir atklājuši 20 Krievijas valsts finansētus spīdzināšanas centrus, kuru mērķis bija terorizēt, pakļaut un iznīcināt ukraiņu pretošanos un iznīcināt ukraiņu identitāti. Šos centrus radīja un uzturēja Krievijas drošības dienesti, Krievijas cietumu sistēma un vietējie kolaboranti.
Vairāk nekā 400 cilvēku pēc nolaupīšanām ir pazuduši, vairāk nekā tūkstotis izdzīvojušo ir snieguši liecības par tur pārdzīvoto. Šī ir viena no izdzīvojušo liecībām. Stāsta rakstnieks un vēsturnieks Oleksijs Patalahs, kurš “pagrabā” Hersonā pavadīja vienu mēnesi.
Kad krievi ienāca Hersonā, es gulēju gultā slims. Biju nesen smagā formā pārslimojis kovidu, man ir palikuši tikai 40% neskartu plaušu. Caur logiem dzirdēju kauju skaņas, informāciju par notiekošo ieguvu no interneta.
Man nesanāca piedalīties protesta mītiņos, jo tobrīd gulēju slims. Kad krievu frontinieki sāka virzīties tālāk Mikolajivas virzienā, pilsētā tika ievesta Rosgvardija, FSB un tamlīdzīgi nelieši un protesta mītiņus sāka izkliedēt ar spēku. Bija piekautie un ievainotie. Pamazām viss pieklusa, lielākā daļa Hersonas iedzīvotāju izbrauca no pilsētas, un bija skaidrs, ka vairākumam nepatika šie neaicinātie viesi. Bet bija arī tādi, kas priecājās par okupantiem. Niknie pensionāri. Tie, kas bija par Krieviju, par Padomju Savienību. Tad vēl noziedznieki un bezpajumtnieki. Plus vēl tādi morālie kretīni kā Stremousovs (ukraiņu politiķis kolaborants), kurš gribēja tikt pie varas, bet pēc savām garīgajām spējām nebija tam piemērots. Tādiem ienākušie krievi bija īsti pa prātam.
Un tad vēl daudzbērnu mātes ar desmit bērniem, katru no cita vīrieša. Ir tāda cilvēku kategorija, kas dzemdē, lai saņemtu bērnu naudu un nevajadzētu strādāt. Tādi bariem skrēja pēc Krievijas humānās palīdzības. Bet pārējie centās izvairīties no Krievijas precēm. Ne tikai patriotisma dēļ, bet arī tāpēc, ka, maigi izsakoties, pārtika bija negaršīga. Neprot viņi ražot. Kas PSRS laikos galvenokārt ražoja pārtiku? Ukraina, Baltijas valstis un daļēji Baltkrievija burtiskā nozīmē baroja visu Padomju Savienību.
Okupanti sāka izkarināt savus plakātus: "Krievija šeit uz visiem laikiem", "Pensijas pensionāriem", "Pienācīgu nākotni jaunajām ģimenēm", "Katrai ģimenei dzīvokli". Līdz maijam mums vēl bija iespēja kaut kādā veidā uzzināt patiesību un arī draugiem Kijivā nodot informāciju par krievu atrašanās vietām; ar to nodarbojās puse Hersonas. Bet tad mums atslēdza internetu. Ar partizāniem vairs nebija iespējams sazināties. Es labprāt to darītu, bet sakaru nebija nekādu. Un kur tos meklēt? Un kā zināt, vai sakarnieki patiesībā nebūs provokatori?
Jau tā mēs pārgājām uz ielas otru pusi, ieraugot kādu pazīstamu cilvēku, – jo nebija zināms, kādu gaisu viņš elpo. Valdīja liela neuzticēšanās.
Es centos izvairīties no galvenajām ielām un pārvietoties pa mazajām ieliņām. Kāpēc? Jo tur okupanti mazāk līda iekšā. Vienkārša iemesla dēļ: ej nu sazini, kas tevi tur var sagaidīt. Mazajās ieliņās viņiem uzbruka ar nažiem. It sevišķi burjatiem un čečeniem. Tāpēc viņu patruļas tur bija reti sastopamas.
Viņi izvairījās ievākties pat pamestos dzīvokļos, jo mazās grupās tas bija riskanti. Hersonā viņi vienmēr staigāja trīcošām kājām.
Kādam cilvēkam ziemā biju aizdevis naudu, un viņš man man parādu atdeva remontdarbu veidā. Pabeidzis darbus dzīvoklī, viņš teica: ļaujiet uzbūvēt jums laipiņu pie vasarnīcas. Tieši pirms kara biju kļuvis par bezdarbnieku, tāpēc man tika pārskaitīts neliels pabalsts, ar kuru varēju norēķināties. Bet kādā jaukā dienā kacapi nobloķēja skaidras naudas izņemšanu no bankomātiem. Es viņam teicu: “Miša, atvainojiet, bet es vairs nevaru samaksāt par jūsu pakalpojumiem, ar karti vairs nav iespējams izņemt naudu.”
Sapratis, ka nevarēs no manis izspiest naudu, viņš katru reizi, kad mani satika, uzdeva jautājumu: “Kad tu izņemsi Krievijas pasi?” Uz to es atbildēju ar izteicieniem, kas nav publicējami. Un tā kādu dienu, kad biju atbraucis no vasarnīcas, paldies dievam, mans kaķis palika tur, izgāju no dzīvokļa, lai dotos uz tirgu. Pusstāvu zemāk saskrējos ar pieciem, sešiem vīriešiem kamuflāžā un balaklavās. Viņi prasīja manu vārdu, uzvārdu, tēvavārdu. "Tieši tevi mums arī vajag," viņi teica, kad uzzināja, kā mani sauc.
Oleksijs Patalahs
Oleksijs Patalahs Foto: Jānis Vingris
Viņi pārbaudīja manu pasi, tad lika pagriezties ar seju pret sienu, saslēdza rokas aiz muguras rokudzelžos un lika doties atpakaļ uz dzīvokli. Starp citu, tā arī nestādījās priekšā, nekādu dokumentu vai kratīšanas ordera. Lika man ieiet dzīvoklī pirmajam, pēc tam paši, paslēpušies aiz vairogiem, no kuriem ārā rēgojās stobri ar kaut kādiem lāzeriem.
Labāk lai es pats pastāstot, kur glabāju savus šaujamieročus. Es atbildēju, ka nemaz nemāku šaut, kur nu vēl ar savām redzes problēmām. Tad prasīja mašīnas atslēgas. Es teicu, ka man nav mašīnas.
“Kāpēc pie sienas nav prezidenta portrets un karogs? Mums katrā mājā goda vietā ir prezidenta portrets un valsts karogs.”
Teicu, ka mēs pie sienām liekam ikonas un mirušo radinieku attēlus. “Galu galā mēs esam pareizticīgie. Un jūs vai tad ne?”
Viņi sāka pārmeklēt dzīvokli. Atrada vectēva ordeņus.
“Kur nozagi ordeņus?”
“Kā nozagu?” es teicu. “Tie ir mana vectēva ordeņi.”
Viens no maniem hobijiem ir jāšanas sports, 90. gados dienēju kazakos, nodarbojos ar militāri vēsturisko notikumu rekonstrukcijām. Guļamistabā pie sienas karājās iemaukti, pātaga un citas zirglietas. Arī mana tēva no austriešu stileta pārtaisītā špaga. Asmeni un maksti no Pirmā pasaules kara atveda mans vecvectēvs.
“Ar sadomazohismu nodarbojies?”
“Nē, ar jāšanas sportu nodarbojos.”
Foto: Jānis Vingris
Virtuvē viņi ieraudzīja augļu žāvētāju un tikko aizvākotās sulas burkas.
“Narkotikas sintezē?”
Līdz ar okupācijas sākumu es visu literatūru, kas varētu mani kompromitēt, noslēpu plauktu dziļumā, bet priekšplānā izvietoju Puškinu, Čehovu, Gogoli un tamlīdzīgi. Bet par ASV un Kanādā izdotajiem emigrantu žurnāliem par ukraiņu kazakiem es aizmirsu.
“Ahā, amerikāņu spiegs esi?”
“Kopš skolas laikiem esmu aizmirsis angļu valodu, kā es varu būt spiegs?”
Vienā žurnālā bija raksts par Kubaņu – Ukrainas dienvidaustrumu bastionu. Tas viņus īpaši sadusmoja.
“Dzirdēju, ka Krieviju nemīli?”
“Kādu? Impērisko Krieviju cienu, PSRS ciest nevaru.”
“Kā tā, nepatīk PSRS, Ļeņins un Staļins? Ukrainu taču izveidoja Ļeņins.”
“Pardon, Ukrainu drīzāk radīja Pāvels Skoropadskis.”
“Kas tas vēl par pidaru?”
“Atvainojiet, jūs tā runājat par Viņa Majestātes adjutantu, gvardes kavalieri. Svētā Jura kavalērijas un kaujas ģenerāli.”
Nu, pusi no šiem vārdiem viņi savā dzīvē nebija dzirdējuši.
“Bet kāpēc Staļinu nemīli? Viņš taču atjaunoja kazakus.”
“Man ir personīgs iemesls – vecmammas brālis 1938. gadā tika represēts.”
“Ā, tātad bija kaut kāds žīds-trockists.”
“Nē, visparastākais Arhangeļskas iedzīvotājs, kas tika pasludināts par tautas ienaidnieku.”
“Bez vainas pie mums par velti cietumā nesēdina.”
Viņi nevarēja īsti izdomāt, ko man piesiet, bet tāpat nolēma vest mani sev līdzi, uzlika man galvā mirušās mammas cepuri, ap acīm apsēja šalli un veda lejā pa kāpnēm.
Es prasīju, vai mani nošaus, bet viņi sāka ņirgt un teica, ka izceps un apēdīs. Palūdzu, lai noņem man brilles, ja sitīs.
Iesēdināja mani mašīnā un aizveda uz kaut kādu pagrabu, iesēdināja kamerā, aizslēdza un lika sēdēt, nenoņemot acu apsēju. Kad soļi noklusa, es pacēlu apsēju un apskatīju kameru. Telpa bija maza, logs bija aizdarīts ar metāla plāksni, un pa šķirbām spīdēja saules gaisma. Dega spuldzīte. Tā es nosēdēju līdz vakaram, kad ienāca, kā vēlāk izrādījās, cietuma priekšnieks ar iesauku Vorons (Krauklis) un lika man nostāties pie sienas ar rokām aiz muguras.
Viņš man izsniedza divas plastmasas pudeles: viena paredzēta ūdens uzpildīšanai, otra mazajām vajadzībām.
Viņš parādīja tualeti un lika aiznest divus ūdens spaiņus, ar ko noskalot podu. Es paņēmu vienu, bet viņš atgādināja, ka norādījis uz abiem. Es teicu, ka pēc kovida izslimošanas ārsti man neļauj celt vairāk par septiņiem kilogramiem.
“Ja neticat, varu parādīt medicīniskos izrakstus. Ārsti paši brīnījās un teica – noticis brīnums, ka es esmu izdzīvojis.”
“Tas nav nekāds brīnums, bet gan pats dievs, kas saglabāja tevi priekš manis. Domāsim, vai nonullēt tevi vai ne.” Žargonā tas nozīmē likvidēt, noņemt no uzskaites.
Viņš prasīja, vai zinu, par ko tiku paņemts ciet. “Viens rakstnieks, vēsturnieks, ir bīstamāks par karavīru pulku, jo tādi kā tu ar savām grāmatām saindē prātus.” Viņš stāstīja man, ka jebkurš, kam izglītība augstāka par astoto klasi, ir bīstams.
Oleksijs Patalahs un viņa grāmatas
Oleksijs Patalahs un viņa grāmatas Foto: Jānis Vingris
“Lasīju es tās tavas grāmatas, kaut gan par grāmatām tās nevar saukt, drīzāk opusi. Ilgi smējos, kad izlasīju, ka Potjomkins esot bijis baltkrievs.”
Es teicu, ka viņam universitātē pat samazināja atzīmes baltkrievu akcenta dēļ.
Viņš mēģināja uzdot dažus jautājumus par heraldiku, bet es esmu Ukrainas Heraldikas biedrības biedrs. Atbildēju pilnībā, un tad viņu panesa uz “Drang nach osten” tēmu – ka Eiropa vienmēr ir centusies iznīcināt slāvus un tieši tādi cilvēki kā es ir līdzdalībnieki.
Viņš pats bija virs vidējā auguma, ar bārdu, pietiekami spēcīgs, bet ar dažām inteliģences un adekvātuma pazīmēm. Ko nozīmē krievu adekvātums? Tas nozīmē to, ka viņi sit nevis izklaides dēļ, bet, lai iegūtu militāra rakstura informāciju.
Nākamajā dienā pie manis iesēdināja vēl vienu cilvēku. Tas bija Vladimirs Ļihovids, Donbasa un Afganistānas karu veterāns, talantīgs tēlnieks un kokgriezējs. Viņu nodeva miesīga māte un meita. Vācijā celtniecībā bija nopelnījis daudz naudas, un viņas sagribēja to naudu sev. Viņš teica, ka mums ir paveicies ar adekvātu rotāciju, kas nesit ieslodzītos izklaides pēc. Viņš arī zināja stāstīt, ka šeit pārsvarā spīdzina ar elektrību.
Mūsu maltītes bija šādas: plastmasas šķīvītis ar makaroniem vai grūbām ar tušonkas smaržu. Atslēgas vārds te ir "smarža". Reizēm tējas maisiņš, bet bez karstā ūdens. Kāpēc tējas maisiņš bez karstā ūdens, piedodiet, nebija saprotams. Pirmajās dienās vēl deva maizi, vēlāk tikai galetes, kuras bija iespējams ēst tikai, ja izmērcēja ūdenī.
Katra diena iesākās ar pastaigu, kas nozīmēja iešanu uz tualeti ar nolaistu galvu. Turpat no radiatoriem varēja pudelē iztecināt dzeramo ūdeni. Parasti šajā telpā zemē gulēja pieķēdēts smagi piekauts vīrietis. Mums bija aizliegts ieskatīties viņam sejā.
Nākamajā dienā Vorons nopratināšanu sāka ar šādu jautājumu: “Pastāstiet, mans brīnišķīgais vēsturniek, no kurienes radās ukraiņi?”
Es centos atbildēt izvairīgi: “Slāvu, ķeltu, skitu, tjurku piemaisījums…”
“Stop, stop, stop, no kurienes ķelti?
Stāstīju, ka Ukrainas rietumos Karpatos ir saglabājušās daudz ķeltu tradīciju. Riņķa dejas, ķēdes jostas, tas viss ir nācis no ķeltiem.
“Un skiti kādā sakarā?”
“Piedodiet, bet šeit, Dņepras lejtecē, bija skitu pilsētas.”
Viņš sāka bļaustīties, ka Maskava ir rūpējusies par Ukrainu, izpirkusi ukraiņus no tatāru gūsta, ka kopā esam cīnījušies pret turkiem. Ka mazdūšīgā Eiropa – katoļi un protestanti – vienmēr ir gribējuši paverdzināt slāvus. Tas bija viņa monologs, kurā man nebija iespējas iestarpināt ne vārda. Viņa lekcija noslēdzās ar to, ka šeit vienmēr ir dzīvojuši krievi, 1991. gadā viņus izdzina amerikāņi, kolonizēja mūs un izmitināja šeit.
Pēc pāris dienām mūs ar Volodju pārveda uz citu kameru, pie organizētās noziedzības ieslodzītajiem. Tur bija astoņi cilvēki, bet viņi neatgādināja noziedzniekus. Drīzāk virsniekus un uzņēmējus, kuriem atņemts bizness. Es puišiem atzinos: “Kungi, jums ir tiesības mani nicināt, bet es mutiski esmu piekritis sadarboties. Vorons mani nenonullēs, iespējams, pat nesitīs, ja sadarbošos.”
“Pareizi darīji, te nevienam tava varonība nav vajadzīga. Tavs uzdevums ir tikt prom no šejienes.”
Šajā kamerā mēs pavadījām tikai 40 minūtes, tad tikām pārvietoti uz citu. Šī no iepriekšējās atšķīrās ar to, ka tā bija dušas telpa. Visas sienas un grīda flīzēs. Mēs ar Vladimiru gulējām uz koka lāvām, pārējie uz kartona gabaliem uz grīdas. Viens sēdēja par medību bisi, otrs bija dezertējis no Mikolajivas teritoriālās aizsardzības dienesta un Hersonā "silti uzņemts", un vēl viens par narkotikām. Tas, kurš bija ieslodzījumā par ieroci, tika bieži piekauts. Kad nokārtojās pudelē, bija redzama viņa zili sarkanā, sasistā pēcpuse. Viņu bieži veda uz nopratināšanām, solīja izlaist, bet neizlaida. Katru dienu dzirdēju spīdzināšanu, bija dzirdami kliedzieni.
Tad mums ieveda tik ļoti sasistu cilvēku, ka viņš nevarēja paiet. Palikām viņam apakšā kartona gabalus, lai nav jāguļ uz flīzēm. Viņš izrādījās daudzdzīvokļu nama īrnieku apvienības priekšsēdētājs vārdā Aleksandrs. Viņš stāstīja, ka šī jau esot piektā reize, kad arestēts. Pie viņa pārmeklēšanas ir veikuši gan čečeni, gan ziemeļbriežu gani, visa toreizējā Hersonas iebrucēju palete.
Pēc pāris dienām ieveda vēl vienu cilvēku. Viņš nevarēja ne tikai paiet, bet arī atvērt acis, bija tik ļoti sasists. Mēs domājām, ka varbūt kāds noķertais ukraiņu izlūks vai diversants, bet izrādījās vienkāršs pārdevējs no Belozjorkas ciemata netālu no Hersonas. Kādam Rosgvardijas virsniekam nebija patikusi viņa apkalpošana. Bija izsaucis atsaldētos, kas sasita viņu teju līdz nāvei, tad nodeva FSB.
Ap šo laiku es sāku nojaust, ka mēs tiekam turēti kāda policijas iecirkņa telpās. Kāpēc? Tur mētājās daudz policistu jaku, kuras mēs izmantojām kā segas un spilvenus. Turklāt, kad mūs veda uz nopratināšanām, pāri acīm mums uzvilka policistu cepures.
Ķirsītis uz tortes bija 14 gadus vecs pusaudzis no Kiseļovas ciema. Muharskis Vitālijs Aleksandrovičs viņu sauca. Es viņam atdevu savu koka lāviņu. Puisis bija pārbiedēts. Viņu ar tēvoci bija apturējusi LNR patruļa un tēvoča telefonā kaut ko atraduši. Abus savāca un iemeta vietējās lopkautuves bedrē pie nokauto dzīvnieku iekšām un kauliem. Šāva abiem zem kājām un draudēja. Tad abus savāca FSB, tēvoci ielika vienā kamerā, bet puisi pie mums.
No rīta es uzrunāju Voronu: “Jūsu augstība, atvainojiet, bet pie mums ir ievests pusaudzis, žēl viņa.”
Par to es dabūju tādu sitienu, ka aizlidoju gandrīz līdz savai kamerai. “Vēlreiz, kuces dēls, ierunāsies, uzreiz nonullēšu tevi.”
Viņi pusaudzi nopratināja turpat kamerā. Nostādīja pret sienu, lika runāt krieviski. Bet viņš ir no ciemata un neprot krieviski. Mēģināja runāt jauktā krievu–ukraiņu dialektā.
Biedēja viņu ar Krievijas Federācijas tiesību aktiem, kas paredz kriminālatbildību no 14 gadu vecuma. Apvainoja viņu ar tēvoci spiegošanā.
Kādā citā nopratināšanā viņi gribēja uzzināt par maniem sakariem ar vietējo pašaizsardzības līderi Innu Usačovu. Sākumā es apjuku. Man nebija skaidrs, cik daudz viņi zina. Izvairīgi teicu, ka mūsu ceļi ir krustojušies. Vorons iesēdināja mani krēslā un ap delmiem aplika sprādzes, spaidīja elektrošoka mašīnītes pogas, bet tā bija sabojājusies.
Man paveicās, bet viņš šausmīgi pārskaitās.
Tad viņš gribēja likt lietā nūju, un es sāku stāstīt, ka Inna savulaik man patika, ka viņas dēļ sāku iet uz Terboronas (Teritoriālās aizsardzības) mācībām, bet ātri sapratu, ka tas nav man, un pametu. Vorons noticēja un jautāja, vai palīdzēšu viņu noķert. Es teicu, ka man nav ideju, kā. Viņas jaunā telefona numura man nav, MTS Heronā vairs nedarbojas, nav interneta, kur dzīvo, nezinu. Viņš mani palaida uz kameru, bet, godīgi sakot, man bija ļoti smagi ap sirdi. Volodjam teicu: “Paskaties man acīs. Redzi, tā izskatās Jūda.”
Viņš mani mierināja un teica, ka šeit atzīstas ne par to vien. “Ja esi nokļuvis gūstā, stāsti visu, ko zini. Jo tavs uzdevums ir izkļūt dzīvam no šejienes.”
Aptuveni pēc divām nedēļām, rīta pastaigas laikā, kā mēs to mēdzām dēvēt, Vorons man teica: “Tā, vēsturniek, tev šodien būs publisks uzdevums. Nonullēt tagad tevi vairs netaisos.”Vēlāk izrādījās, ka mana ģimene un draugi nebija vienaldzīgi sēdējuši un internetā bija sacēluši tādu vētru, ka informācija par manu pazušanu bija nonākusi līdz ANO. Okupanti nolaupa vietējo inteliģenci – vēsturniekus un rakstniekus.
Acīmredzot tas bija aizgājis līdz viņiem un viņi nolēma mani pārvilināt savā pusē. Pārvietoja mani uz citu kameru ar labākiem apstākļiem. Pirms tam es biju gulējis tikai pie galda – aizkabināju pēdas aiz krēsla spraišļiem, atspiedu seju pret galda virsmu un gulēju. Savu vietu uz koka lāviņas biju atdevis pusaudzim. Jaunajā kamerā bija lāva, uz kuras beidzot varēju gulēt guļus stāvoklī. Bija policistu jakas, ar kurām varēju apsegties un paklāt sev apakšā.
Jaunajā kamerā man bija divi biedri. Vadims Kravčenko, 30 gadus vecs partizāns no futbolistu ultru grupējuma. Otrs bija kartupeļu audzētājs no Čuvakovas ciemata. Likās, nu kā viņš varētu būt kaitīgs – visas dzīves laikā nav lasījis nevienu grāmatu, ja nu vienīgi ābeci skolā. Izrādās, krieviem nepatika tas, kā viņš bija iesmējies. Vienkārši savāca un pamatīgi piekāva. Viņu izlaida tajā dienā, kad mani atveda uz jauno kameru.
Mani norīkoja rakstīt savas uzstāšanās kameru priekšā scenāriju. Es sapratu, ka tagad tiešām nav plānots mani norakstīt izdevumos. Vaģikam atzinos, ka esmu piekritis palīdzēt notvert Usačovu. Viņš mani mierināja, ka to darīt nevajadzēs – Inna Usačova jau sen sēž kādā blakus kamerā. Viņš man iemācīja klausīties. Saklausīt, ko gaitenī runā krievi. Dažkārt tā varēja iegūt interesantu informāciju. Naktīs pēc nopratināšanām un spīdzināšanām viņi piedzērās un skaļi sarunājās. Ja uzvedāmies klusu, kaut ko varēja sadzirdēt. Par to, ka mūsējo Himars ir iznīcinājuši viņu bāzi “Spartaka” stadionā. Vai par jaunatsūtītajiem mobikiem, kas neko neprot un ies bojā jau pirmajā kaujā. Tas katrā ziņā mazliet uzlaboja manu noskaņojumu.
Vienreiz no kādas kameras dzirdēju saucienu, ka cilvēks mirst. Acīmredzot bija tik traki sasists. Bieži no spīdzināšanas telpām bija dzirdami kliedzieni. Vaģiks atklāja, ka te ir arī sieviešu kamera. Vēlāk man izdevās identificēt gandrīz visas, kas bija tajā kamerā. Tur bija jau minētā Teritoriālās aizsardzības vadītāja Inna Usačova. Bija arī sievietes ar vārdiem Antonīna, Viktorija un Jeļena. Pēdējā, kā vēlāk uzzināju, bija mana sena paziņa Jeļena Tarasenko, ar kuru kopā nodarbojāmies ar jāšanas sportu. Viņa bija trolejbusa vadītāja un darbojās kā volontiere. Nezinu, par ko viņa tika apsūdzēta. Kad krievi savāca sievietes no kameras, viņi teica, ka meitenēm pienācis laiks izšūpoties. Nezinu, vai nu izvaroja, vai arī tā bija kāda īpaša spīdzināšanas metode.
Ar Vaģika palīdzību uzrakstīju scenārija uzmetumu savai runai. Man bija kauns par to, ko biju uztriepis, bet Vaģiks nomierināja, ka tā vajag. Tā pastāvēja varbūtība, ka izkļūšu no pagraba.
Vorons prasīja, kādas bijušas manas attiecības ar iepriekšējo varu. Atbildēju, ka ne īpaši labas. “Kāpēc?” Jo es viņiem nepārtraukti uzmācos ar ideju par Hersonas cietokšņa parka rekonstrukciju, astotā bastiona pārbūvi.
“Kas ir bastions?”
“Nu gan, virsnieks nezina, kas ir bastions,” es nodomāju, un man nācās viņam nolasīt īsu lekciju par 18. gadsimta fortifikāciju.
Vienā no pratināšanām Vorons man lika nosaukt desmit ukraiņu aktīvistu vārdus. Es viņam iesniedzu veselu sarakstu ar vairāk nekā desmit cilvēkiem, kurus apvienoja viena iezīme – viņi visi bija miruši. Viņš to nezināja. Miruši pirms gada, diviem, viena bija mirusi pirms 12 gadiem.
Mani aizveda mājās, lai priekš intervijas es varētu nomazgāties, noskūties, pienācīgi apģērbties. Izveda mani no kameras un apsēja ap acīm apsēju. Bet pārāk augstu, un tā es uzzināju, kur tieku turēts. Tas bija Hersonas apgabala Iekšlietu ministrijas policijas departaments, Luteraņskaja ielā 4.
Dzīvoklī redzēju, ka ir veikta pārmeklēšana. Bet viņi nebija atraduši Ukrainas karogu, kuru biju noslēpis, ietinot PSRS karogā. Nebija atraduši arī Ukrainas armijas kokardes, kuras biju noslēpis bārdas dzenamā aparāta kastītē. Ieraudzīju sevi spogulī; noaudzis ar bārdu, zaudējis svaru, tā varētu izskatīties mūki Kijivas Pečerskas Lavrā vai kādā Atēnu klosterī. Noskuvos un nomazgājos dušā. Dzīvokli vajadzēja pienācīgi sakārtot. No gultas pārklājiem bija palicis tikai viens, ar to apsedzu dīvānu.
Nākamajā dienā mani vēlreiz atveda uz dzīvokli. Bija, ja nemaldos, 24. septembris. Mani intervēja cilvēks, kura vārdu nezinu, bet viņš tika uzskatīts par galveno propagandistu Hersonā un bieži uzstājās vietējā televīzijas kanālā. Tāds liels vīrs ar bārdu. Viņi filmēja mani ar viedtālruni un pasniedza to tā, it kā būtu atnākuši ciemos pie manis uz mājām, nevis es atrodos ieslodzījumā. Es uzliku baltgvardieša, monarhista masku. Uzvedos kā pārliecināts monarhists.
“Mums ir liecības, ka esat bijis iesaistīts ielu pārdēvēšanā.”
“Jā, biju komitejā. Lielā mērā pateicoties man, ir atgriezti vecie ielu nosaukumi.”
“Kā jūs vērtējat plānoto referendumu par pievienošanos Krievijai?”
“Lai notiek,” es teicu ar mierīgu seju. Skaidrs, ka man pret referendumiem nevarēja būt laba attieksme. No otras puses, nedrīkstēju arī parādīt, ka esmu pret, tas būtu bīstami.
“Vai tā taisnība, ka pirms mums te pie varas te bija banderovieši?”
“Ne gluži banderovieši, bet drīzāk zagļi. Zaga visu, ko vien varēja. Es biju dusmīgs uz viņiem, ka tik vieglprātīgi izturējās pret pieminekļiem.”
Es runāju ar citātiem no Potjomkina apkārtrakstiem un Suvorova pavēlēm. Īsāk sakot, viņi kaut kāda iemesla dēļ bija ļoti apmierināti ar interviju.
Kad Vorons man lika uzrakstīt rakstu sēriju par Hersonas vēsturi, es sapratu, ka tas būs ceļš uz manu brīvību. Mani aizveda atpakaļ uz kameru, un Vaģiks bija šokēts, ka man no mājām bija atļauts paņemt līdzi pudeli pašbrūvētā vīna. Dzērām no plastmasas krūzītēm, bet zinājām, ka mūs noklausās. Salēju un teicu: “Nu, Vaģik, par Krieviju!” un piemiedzu viņam ar aci.
Vorons atstiepa papīru un pildspalvu, lai es uzrakstītu rakstus par reģiona vēsturi un to, ka Hersona ir krievu pilsēta. Uzrakstīju 80. gadu haltūras stilā, vienu par par Dņepras flotili, vienu par Aleksandrovskas nocietinājumiem, vienu par kuģu būvi Hersonā, vienu par Hersonas cietoksni un vienu par vicegubernatoru Siņeļņikovu. Voronam ļoti patika šie raksti, un viņš man iedeva klēpjdatoru, kurā to visu pārrakstīt.
Tas bija laiks, kad Hersonā tika organizēts referendums par pievienošanos Krievijai. Pēc sarunām koridorā dzirdēju, ka krievi nav sasnieguši pat 50%. Piedzēries Vorons mūs visus apsveica ar Hersonas apgabala pievienošanos Krievijas impērijai. Un tad kādu dienu teica: “Vēsturniek, tev viss būs zajebis, es tev esmu atradis vietu administrācijā.” Es teicu, ka es to nevarēšu pavilkt.
“Suka, ja atteiksies – nonullēšu.” Un tad viņam izlauzās: “Mums nav gudru cilvēku.”
Vaģiks teica, lai piekrītu: “Ja viņiem klāsies slikti, kaut kur aizbēgsi, noslēpsies un sagaidīsi, kad mūsējie ieradīsies. Ja mums klāsies slikti, strādāsi viņu administrācijā, bet noliesi informāciju mūsējiem. Un pie viena varēsi nodarboties ar pieminekļu atjaunošanu.”
Tagad, uz tualeti ejot, varēju iet ar nenoliektu galvu un pa ceļam no kastes paņemt pa kādai galetei. Pienāca rotācijas laiks. Jaunais priekšnieks, bija neliela auguma, bez īpašām pazīmēm, kādi parasti ir FSB virsnieki.
Pēdējā nopratināšanā Vorons man teica: “Zini, ja tu nebūtu denuncēts, mēs tevi nebūtu paņēmuši ciet. Mazāk vajadzēja runāt ar šoferi.”
Toreiz autovadītājs bija mans remontstrādnieks Mihails Korhovs. Es sapratu, ka viņš mani ir pārdevis. Daudzi tā okupācijas laikā pelnīja naudu. Starp citu, viņš joprojām staigā brīvībā tepat Hersonā. Lai gan esmu par to stāstījis policijai un SBU.
Tad vienā jaukā dienā mani atbrīvoja. Ar aizsietām acīm pavadāja pa pilsētu, bet es smaidīju ūsās, jo tāpat zināju, kur tiku turēts. Ieveda mani mājas pagalmā, atļāva noņemt apsēju un izsēdināja no mašīnas. Atdeva arī dažas manas mantas, klēpjdatoru tai skaitā. Bet kazaku formas tērpu ar visiem kazaku apbalvojumiem neatdeva. Arī kazaku zobena mulāžu no manas kara rekonstrukcijas. Kāds laikam bija sagribējis sev suvenīru. Un vēl man iedeva divus telefona numurus. Viens, kur atskaitīties, otrs Kara administrācijas numurs.
Pirmais, ko piefiksēju savā dzīvoklī, bija smaka. Kā izrādījās, tur bija uzturējušies divi snaiperi. Savas mazās vajadzības viņi bija kārtojuši plastmasas pudelēs, kuras noglabāja aiz gāzes plīts.
Veicu vispārējo dzīvokļa tīrīšanu. Izmazgāju savas cietuma drēbes un gribēju izžaut žāvēties, bet knaģu nav. Bija nozaguši visus knaģus.
Snaiperi, lai varētu veikt novērošanu no manas istabas, aizkaros bija izgriezuši divus caurumus. Nezinu, ko viņi tur varēja novērot, ja nu vienīgi kandžas tirgošanu.
Oleksijs pie snaiperu izgrieztajiem caurumiem aizkaros
Oleksijs pie snaiperu izgrieztajiem caurumiem aizkaros Foto: Jānis Vingris
Pēc nedēļas atbrīvojās Vaģiks. Un atklājās interesants stāsts. Kā jau minēju, viņš ir no futbola ultru grupējuma. Starp rotācijas virsniekiem, izrādījās, arī bija viens no Maskavas “Spartak” ultrām. Viņiem ir nerakstīts likums: kautiņi tikai stadionos, ārpusē viņi palīdz viens otram pat vissarežģītākajās situācijās. Un viņš izlaida Vaģiku, tiesa gan, bez pases. Trīs dienas pēc referenduma visus, kuri bija kaut kādā vērtē, – ATO dalībniekus, virsniekus un to pašu Innu Usačovu, pārveda uz Krimu.
Vaģiks stāstīja, ka jaunā rotācija nenodarbojas ar spīdzināšanu. Elektrošoka aparātus meta kastēs, acīmredzot gatavojās bēgt no Hersonas. Bet jaunais priekšnieks uzdevis Vaģikam uzdevumu sameklēt vēsturnieku. Varbūt bija pazaudējuši datus par mani un nezināja, kur meklēt. Viņi jau sēdēja uz koferiem, bet meklēja mani. Es sapratu, ka labāk aizbēgt uz vasarnīcu. Kājām aizgāju uz vasarnīcu, tur mani vēl joprojām gaidīja mans kaķis – Filips Bedrosovičs jeb, kā visi bija viņu iesaukuši, Kirkorovs. Rižs un brēc visu laiku. Paldies dievam, par viņa koncertiem vasarnieki viņam bija maksājuši zivīs un viņš tur nebija nomiris badā. Es tur nosēdēju līdz evakuācijas sākumam, tad atgriezos Hersonā.
Foto: Jānis Vingris
Līdz ar evakuāciju viņi aizdzina ātrās palīdzības automašīnas, satiksmes autobusus, kravas automašīnas, piekrāmētas pilnas ar biroju aprīkojumu. Vienpadsmitajā datumā, kad jau bija dzirdams, ka pilsētā tūlīt ienāks mūsējie, es uz balkona izkāru Ukrainas karogu. To, kuru biju noslēpis, ietinot PSRS karogā.
Sniedzu liecības policijai un SBU, bet mūsu policija strādā dīvaini. Jau pirmajās dienās liecināju par to, kurš mani nodeva. Remontstrādnieks Mihails Korhovs joprojām dzīvo tepat Hersonā un, kad netīšām pilsētā saskrienamies, auro uz mani, ka esmu jucis un mani vajag ievietot trakonamā.
-----------------
Gribās pļūtīt? Nejūties novērtēts? Neviens nepievērš uzmanību?
Spied zemāk.
Spama topiks | | Offline | | |
| uldens1 | |  Kopš: 28. Feb 2008
Ziņojumi: 16025
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 18:10:03 @bum_bumz rakstīja:
29 Jan 2024, 17:12:54 @uldens1 rakstīja:
protams ka monitorē kas notiek,un uz šodienu es arvien vairāk saprotu kāpēc krievi ir lēnām jasamaļ.Iedomājaties ja sākoties karam,fiksi izsistu vati no ukrainas,viņiem tak paliktu visi tie tūkstoši karatehnikas,kas tagad ir iznīcināti,un tā vien nagi niezētu kā atkal kaut kur sākt karu,bet jau labākā kvalitātē.
Rietumos muļķi nesēž,lai arī kā man gribētos,lai to vati fiksi izmēž no ukrainas,gan jau šis ir labākais scenārijs,kas tagad notiek
Krievam ir "мать, родина зовёт" un Puķins iedvesmojas, skatoties rietumu uzmiksēto "Apokalipsi" kā Staļins TO izdarīja.
Krievs bija jāsasit tavos, pirms nepilniem 2 gadiem izteiktajos termiņos Kas tad ir labāk - sarūsējis 1955.gada T-54 vai 2024.gada T-90
Monitorē abi viens otru, tikai RU papildus tur pirkstu uz sarkanās nuke pogas. Tas visu pamatīgi sarežģī. Fronte nekustas, visa analītika tikai caur viedierīcēm var notikt
Nepiekrītu @Lafter, ka powerā šajā topikā būtu kas jādzēš. Par vates atbalstu neiet runa
Vismaz vācu eksperti beidzot ir vienisprātis, ka jābruņojas. Labi, ka nomainīja aizsardzības ministru, žēl, ka partija nepareizā viņam. Mums jāpieņem, ka Eiropa spēlēs zem DE nots. Politiski tur šobrīd vissirslikti. Nepareizās iekšpolitikas dēļ, koalīcijas reitings tur zem ķeblīša līmeņa. Jāorganizē mītiņi pret nacikiem. Tā tautas daļa, kura reāli strādā, tekoši mītiņo savai labklājībai. Laiku atvēlēt Ukrainai vispār nevar. Itkā jau nekas, bet Puķinam tas ir kā pipari uz gaļiņas. Var pat negaidīt bundestāga vēlēšanas, būs Eiropas vēlēšanas, kreisie liberāļi ir mazliet satraukti ...
Kāds teiks, ka tūlīt vēl miljards būs, daži ir iedoti. Bet vajag 100 miljardus, Karl!
jā,tā man likās,un baigi gribējās ka vati ātri un fiksii samizos,jo bij ilūzija ka nu tik ukrainai sados modernos ieročus,bet pēc fakta no modernā ir tikai dažas artilērijas sistēmas,pārējais viss vecais,70tie,80tie | | Offline | | |
| Lafter | | Kopš: 23. Sep 2007
Ziņojumi: 28047
Braucu ar: wv
| Korabels (Корабел) jeb tautā saukts vienkārši par Salu, ir Hersonas mikrorajons, kas atrodas uz salas Dņeprā. Ar pilsētu to savieno tilts, uz kura atradās bēdīgi slavenais krievu blokpostenis, caur kuru bija jāiziet tiem, kas vēlējās iekļūt Salā un izkļūt no tās.
Padomju laikos uz Salas darbojās milzīgas kuģu būves un remonta rūpnīcas, tur arī dzīvoja šo rūpnīcu darbinieki. Tagad visa Salas teritorija ar rūpnīcām un daudzstāvu dzīvojamām mājām ir apšaužu visvairāk skartā Hersonas daļa. Krievi ir burtiski blakus – Dņeprai otrā pusē.
Pirmās trīs nedēļas pēc krievu ienākšanas hersoniešiem bija vēl nosacīti mierīga dzīve, – lai pārvietotos pa pilsētu, blokposteņos bija jāuzrāda tikai pase. Tad sākās pastiprinātas jaunu vīriešu dokumentu, telefona satura un tetovējumu pārbaudes. Inspicēšanai bija jāatrota piedurknes un bikšu staras.
Ja uz rokām, kājām atklājās vairāk par vienu tetovējumu, krievi lika vīriešiem izģērbties. Katrs atrastais tetovējums tika apskatīts un tā nēsātāji nopratināti par tā nozīmi.
Vispārīgas atbildes par tetovējumu mākslinieciskumu nederēja. Okupantus interesēja precīza tetovējumu nozīme. Pārsvarā tika meklēti trīs tetovējumu veidi – seno skandināvu, okultā un ukraiņu simbolika.
Foto: Jānis Vingris
Bogdans labi atceras vienu no Salas blokposteņa krievu karavīriem. Blonds, ar spalgu balsi un Krievijas ģerboni uz pleca. Viņš šajā blokpostenī dežurēja gandrīz visu okupācijas laiku. Viņa uzvedība bija izaicinoša; ja nepatika pasažieru attieksme, pat šāva autobusa griestos, puišus izveda no maršrutkas, lika gulties zemē ar seju asfaltā, turpat visu priekšā piekāva. Reizēs, kad bija skaidrs, ka no busiņa izvestā nopratināšanas ieilgs, autobusi negaidīja un devās tālāk.
Vienā no šādām pārbaudēm Bogdanu izveda no autobusa un lika izģērbties. Bija auksts, vējains aprīlis, pusstundu viņš vienās apakšbiksēs stāvēja pie bruņutransportiera un gaidīja. Tika biedēts ar mašīnu, kas atbrauks un aizvedīs viņu “kaut kur”. Krievi ilgi apskatīja Bogdana tetovējumus. It sevišķi skandināvu divgalvaino kraukli uz viņa kājas. Tas viņiem nez kāpēc šķita ļoti aizdomīgs.
Kāpēc divgalvains krauklis, nevis ērglis (kā Krievijas ģerbonī)? Kas tu esi pēc mastas (cietumnieku hierarhijas pakāpes)? Kāpēc jums šeit, Hersonā, nav neviena karaklausībai pakļautā? Kāpēc jūs visi mūs ienīstat? Kāpēc mūs priecīgi nesagaidījāt?
Bogdans saprata, ka prātīgāk ir izgudrot leģendas par tetovējumu nozīmi nekā censties pārliecināt par to māksliniecisko vērtību. Ja tetovējumu nēsātājs nespēja atbildēt par katra tetovējuma nozīmi, krievu acīs viņš bija aizdomīgs. Kaut tetovēšanās kultūra ir populāra pašu krievu vidū, visi tetovētie ukraiņu vīrieši tika uztverti kā zeki (cietumnieki), karavīri vai ukraiņu fanātiķi.
Foto: Jānis Vingris
Bogdanam paveicās – viņš tika cauri tikai ar ņirgāšanos, bet viņa draugam, kas brauca pie Bogdana ciemos uz Salu, gan ne. Blokpostenī viņu savāca un četras dienas turēja pagrabā. Sita, spīdzināja ar elektrošoku, no galvas lika mācīties Krievijas himnu, par nepareizu dziedāšanu liedza gulēšanu naktī. Ja aizmiga, tad atkal sita. Draugs no pagraba iznāca pamatīgi iebiedēts.
Tuvojoties okupācijas beigām, krievi palika tramīgāki un sāka pārbaudīt arī sievietes. Kādai sievietei pārbaudes laikā telefonā atrada viņas kailfoto. Par to viņu turpat blokpostenī sita, pēc tam piespieda pārsūtīt kailfoto uz krievu karavīru telefoniem. Bilžu pārsūtīšana izglābšot viņu no nonākšanas pagrabā.
Bogdans saka, ka šādu stāstu no okupācijas laika ir daudz. Viņš ir apsardzes firmas darbinieks, un viņa pienākumos ir braukt uz izsaukumiem. Arī okupācijas laikā. Krievi apsardzes firmai konfiscēja vairākas mašīnas un visus traumatiskos ieročus. Bet blokposteņos dežurējošie vīpsnāja, kā apsargi bez ieročiem spējot ko apsargāt.
Kādā izbraukumā uz noliktavu, no kuras pienāca ziņas par ielaušanos, apsardzes grupa satika mužikus balaklavās un automātiem. “Ko tu viņiem vari pateikt, neko nevari…”
Tagad uz Salas palikušo iedzīvotāju nav daudz. Vienīgā vieta, kur notiek neliela pulcēšanās, ir tirdziņā, kas atrodas daudzstāvu dzīvojamās ēkas aizsegā. No kādas sievas te var nopirkt paštaisītu desu, vēl divi citi tirgo augļus un dārzeņus. Brīdī, kad sākas apšaude, tirdziņa apmeklētāji pašķīst uz visām pusēm kā peles.
Foto: Jānis Vingris
Pāri ielai daudzstāvu mājas, kas aizsedz Dņepras kreiso krastu, pirmajā stāvā ir kafejnīca ar nosaukumu “Čērčils”. Vientuļa kafejnīcas darbiniece atzīst, ka apmeklētāju praktiski nav. Jelizaveta dzīvo tepat Salā un naktīs, kad ir stiprākas apšaudes, nespēj iemigt. Tāpēc kafejnīcu reizēm atver vēlāk. “Ja pārdzīvojām astoņus okupācijas mēnešus, pārdzīvosim arī apšaudes,” saka Jelizaveta. “Aizbraukt nozīmētu to pašu, ko vienkārši padoties.” Viņa ir 25 gadus veca un ir viena no retajiem jaunāka gadagājuma cilvēkiem, kurus var sastapt ne tikai Salā, bet visā Hersonā. Pirmo reizi no Salas viņa izbrauca vairāk nekā mēnesi pēc okupācijas sākuma, kad aprīlī bija pienākusi rinda dzimtsarakstu nodaļā uz laulības noslēgšanu. Tā bija pirmā reize, kad viņa savām acīm redzēja blokposteni starp Salu un pilsētu. Viņas āriene, kas vairāk atgādina bērnu, paglāba no pārmeklēšanām. Bija pat reizes, kad Jelizavetai netika prasīta pase.
Tas, ka viņas kafejnīca “Čērčils” atrodas koku aizsegā, ir kafejnīcas lāsts un izrādījās arī svētība. Pavasarī kokiem izplaukst lapas, un no ielas kafejnīca garāmgājējam ir grūti pamanāma. Jauni klienti te iegriežas reti, pārsvarā vietējie iedzīvotāji. Tieši tādēļ krievu karavīri “Čērčilā” parādījās tikai vienu reizi. Pasūtīja divus kapučīno un nogrozīja galvu, kad uzzināja cenu hrivnās, nevis rubļos.
Foto: Jānis Vingris
“Čērčila” darbinieki bija piesardzīgi un no svešām acīm slēpa ukraiņu bankas termināli. Nāca arī tādi, kas gribēja norēķināties rubļos. Jelizavetai nācās izdomāt dažādus attaisnojumus, lai nepieņemtu rubļus. “Ar produktu piegādātāju varam norēķināties tikai hrivnās.” “Nav, ko izdot pret tik lielu banknoti.” Jelizaveta centās pēc iespējas mazināt rubļa pieņemšanu. Bija nepatīkami pieņemt Krievijas valūtu, skatīties sejās, kas ar tām gribēja norēķināties.
Arī Jelizavetas mammai ir nepatīkamas atmiņas no blokposteņa uz tilta. Viņai regulāri nācās braukt uz pilsētu darba darīšanās. Kurp jūs braucat? Kur strādājat? Humanitārajā darba skolā? Mācāt bērnus? Ko jūs mācāt? Kāda ir jūsu mācību programma?
Bailēs no pārmeklēšanām un nopratināšanām daudzi no Salas neizbrauca visu okupācijas laiku. Cilvēki atstāja mājās telefonus.
Foto: Jānis Vingris
Kafejnīcā pa reizei parādījās aizdomīgi cilvēki, un bija skaidrs, ka viņi ir ieradušies noklausīties vietējo sarunas. Kādu rītu kafejnīcā ienāca vīrietis ar pietūkušu seju. Sarkanā krekliņā, džinsos, nievīgā balsī stādījās priekšā kā jaunās policijas pārstāvis un pieprasīja uzrādīt darba atļauju.
Jelizaveta juta, kā galva paliek dulna. Tad saņēmās un prasīja vīrietim uzrādīt dienesta apliecību. Dokumentu jaunajiem policijas pārstāvjiem vēl neesot. Kāpēc tad kafejnīcai vajadzētu dokumentus, ja pašiem likumsargiem nav?
Vīrietim acīm redzami nepatika Jelizavetas attieksme. Un viņš vēlreiz pieprasīja uzrādīt dokumentus. Kad kafejnīcā ienāca citi klienti, Jelizaveta cerēja, ka pēc to apkalpošanas vīrietis būs prom. Bet tā vietā viņš solīja vairs jauki nerunāt: vai nu dokumentus, vai vadības telefona numuru! “+380, Ukrainas numurs? Nesapratu, kāpēc vēl joprojām Ukrainas numurs? Kā tu sazinies ar vadību, ja Ukrainas operatori Hersonā vairs nestrādā?”
Izejot no kafejnīcas, vīrietis solīja izsaukt patruļu, lai aizturētu Jelizavetu un slēgtu kafejnīcu.
Jelizaveta bija ļoti nobijusies. Pastāvīgie klienti viņu mierināja un ieteica tajā dienā slēgt kafejnīcu. Lai nomierinātu noraudājušos meitu, Jelizavetas māte piedāvāja abām aizbraukt uz pilsētu. “Vai man šodienai nepietiek adrenalīna un histērijas, lai tagad vēl brauktu cauri blokpostenim?” jautāja Jelizaveta, bet galu galā piekrita.
Kad abas atgriezās Salā, tirgū pretī kafejnīcai Jelizaveta ieraudzīja to pašu vīrieti runājam ar kādu pārdevēju. Paslēpusies veikalā, viņa gaidīja, līdz viņš bija prom.
“Kas tas ir par cilvēku? Vai viņš arī jums draudēja un prasīja dokumentus?” Jelizaveta jautāja pārdevējai. “Tak nē, tas ir vietējais elektriķis-alkoholiķis.”
Kad krievi novembrī pameta Hersonu, Jelizaveta bija laimīga. “Tā ir grūti aprakstāma sajūta, kad vari droši braukt cauri bijušajiem krievu blokposteņiem un nebaidīties. Un droši ņemt līdzi telefonu un klausīties mūziku pa ceļam.”
-----------------
Gribās pļūtīt? Nejūties novērtēts? Neviens nepievērš uzmanību?
Spied zemāk.
Spama topiks | | Offline | | |
|
|
| Atonioo | | Kopš: 04. Mar 2010
Ziņojumi: 1408
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 18:10:03 @bum_bumz rakstīja:
29 Jan 2024, 17:12:54 @uldens1 rakstīja:
protams ka monitorē kas notiek,un uz šodienu es arvien vairāk saprotu kāpēc krievi ir lēnām jasamaļ.Iedomājaties ja sākoties karam,fiksi izsistu vati no ukrainas,viņiem tak paliktu visi tie tūkstoši karatehnikas,kas tagad ir iznīcināti,un tā vien nagi niezētu kā atkal kaut kur sākt karu,bet jau labākā kvalitātē.
Rietumos muļķi nesēž,lai arī kā man gribētos,lai to vati fiksi izmēž no ukrainas,gan jau šis ir labākais scenārijs,kas tagad notiek
Krievam ir "мать, родина зовёт" un Puķins iedvesmojas, skatoties rietumu uzmiksēto "Apokalipsi" kā Staļins TO izdarīja.
Krievs bija jāsasit tavos, pirms nepilniem 2 gadiem izteiktajos termiņos Kas tad ir labāk - sarūsējis 1955.gada T-54 vai 2024.gada T-90
Monitorē abi viens otru, tikai RU papildus tur pirkstu uz sarkanās nuke pogas. Tas visu pamatīgi sarežģī. Fronte nekustas, visa analītika tikai caur viedierīcēm var notikt
Nepiekrītu @Lafter, ka powerā šajā topikā būtu kas jādzēš. Par vates atbalstu neiet runa
Vismaz vācu eksperti beidzot ir vienisprātis, ka jābruņojas. Labi, ka nomainīja aizsardzības ministru, žēl, ka partija nepareizā viņam. Mums jāpieņem, ka Eiropa spēlēs zem DE nots. Politiski tur šobrīd vissirslikti. Nepareizās iekšpolitikas dēļ, koalīcijas reitings tur zem ķeblīša līmeņa. Jāorganizē mītiņi pret nacikiem. Tā tautas daļa, kura reāli strādā, tekoši mītiņo savai labklājībai. Laiku atvēlēt Ukrainai vispār nevar. Itkā jau nekas, bet Puķinam tas ir kā pipari uz gaļiņas. Var pat negaidīt bundestāga vēlēšanas, būs Eiropas vēlēšanas, kreisie liberāļi ir mazliet satraukti ...
Kāds teiks, ka tūlīt vēl miljards būs, daži ir iedoti. Bet vajag 100 miljardus, Karl!
Nepiekritiishu. Vienalga, kas kur mainaas. Kameer ukrainji nesaaks AR sevi, tikmeer arii atbalsts buus kaads vinjs ir.
Un luudzu nedirst man, ka ka es neko nezinu u.t.t
Man piemeeram skjebina cik kautri runaa par iekseejo korupciju. Jaa, es saprotu pis dirst rus u.t.t bet ja Ukraina grib ir peedeejais laiks, manupraat nokaaveeja, izskaust ieksheejaas huinjas. Te pat paviideeja zinjaas paaris raksti par zagshanu, te bija klusums. Aatri pazuda no zinju portaalu augshas.
Mums Te bija laba diskusija par to, pirms vispaar, juus/vinji/vinjas saprotat. | | Offline | | |
| Atonioo | | Kopš: 04. Mar 2010
Ziņojumi: 1408
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 18:13:31 @Locis rakstīja:
Te paši poweristi min,ka frontē stāv uz vietas,bet Krieviem tur psc viss notiek,Ukraiņi pienes ūdeni
Tu ar saviem 240km/h vispaar labaak nerunaa.  | | Offline | | |
| Lafter | | Kopš: 23. Sep 2007
Ziņojumi: 28047
Braucu ar: wv
| Interesants raksts/pētījums
-----------------
Gribās pļūtīt? Nejūties novērtēts? Neviens nepievērš uzmanību?
Spied zemāk.
Spama topiks | | Offline | | |
| michals1 | |  Kopš: 17. Apr 2019
No: Salaspils
Ziņojumi: 2020
Braucu ar: Pilnu ķerru uz taras punktu.Nekad un neko lēti netirgoju.Ja kādam vajag lēti-tas nav pie manis!
| https://censor.net/ru/news/3470456/zelenskiyi_p...jnogo_istochniki
Zeļa atkal apnarkojies  | | Offline | | |
| abyss | |  Kopš: 26. Jun 2013
No: Rīga
Ziņojumi: 8147
Braucu ar: e39 523
| Par neskaitāmajiem krievu tankiem.
https://mil.in.ua/en/blogs/how-many-t-90m-tanks...russia-produced/
Pirms kara krievi bija spējīgi uzbūvēt 80 jaunus T-90 gadā.
Šogad krievu tanku CEO izteicās, ka tanku produkcija palielināsies 7x. Nekur gan speciāli neteica tikai jauni vai jauni + refurbished.
https://www.eurasiantimes.com/by-7-times-russia...production-amid/
Droši vien, ka bija domāts jaunus, lai labāk izklausās.
Diemžel realitātē ir sanācis ~ 200 jauni T90M
https://bulgarianmilitary.com/2024/01/22/delive...-tanks-per-year/
Armata joprojām ir slapjie sapņi. Laikam performance UA nevienu neiepriecināja.
UN visbeidzot par otru tanku rūpnīcu - Omsktransmash
Tur info daudz mazāk, bet vismaz insider info, ka ir atjaunoti ap ~ 600 tankiem gadā.
https://www.forbes.com/sites/davidaxe/2023/02/1...?sh=4757dd882061
Ir runas par T-80 ražošanas līnijas atjaunošanu. Tas ir sākt ražot no 0, bet tie ir tāli slapjie sapņi. Kā minimums tur ir vajadzīgs 1500 bhp gas turbine dzinējs, kuru plāno pabeigt līdz 2025 gadam, kamēr uzstādi līniju, 2028. gads ir agrākais, kad var sākt ražot jaunus T-80.
https://www.youtube.com/watch?v=8ViqTBpAMT4
4:45 neliels video, kā viņi tur montē, neiedveš pārliecību.
Pa lielam krievi var dabūt 800 jaunus, jaunākus tankus. Un tālāk būs bēdīgāk. Jaunos vēl varbūt uzlabot, bet atjaunots gan diez vai. Parasti sāk ar tiem, kurus visvieglāk atjaunot un tad lēnām tiek vilkti ārā tādi, kuriem atjaunošanas darbi prasa aizvien vairāk un vairāk.
Ukraiņi gadā nodedzina ~ 1500 tankus. Krieviem sanāk 700-800 tanku net loss. Pat, ja ko atjaunot vēl būs, agri vai vēlu pienāks brīdis, kad tanku vienkārši kaujas laukā krieviem nebūs. Esošie nodeguši, un jaunajiem partija vēl nav pienākusi.
@Lafter redzi, kā izskatās fakti. Katram apgalvojumam pretī links. Pie tam avoti ir ļoti dažādi. Nu izņemot, protams, rus. Jāfiltrē taču nedaudz rus propaganda ir. Nu NEVAR tā vienkārši rūpnīca, kura ražoja max 100 tankus gadā, pēkšņi sākt ražot 1000, nu tas fiziski nav iespējams. Pat labos apstākļos tas ir neiespējami, šādos, ir brīnums, ka viņi dabū 200 jaunus tankus.
| | Offline | | |
| sipers | | Kopš: 10. Apr 2017
Ziņojumi: 624
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 19:22:22 @Atonioo rakstīja:
P.S. Piedotat man arii, bet shitie dirseeji ir jaaskolo un jaaatgaadina.
P.S.S
240km/h neatmetoties, easy.
Aa, tak aizmirsu, tas bija videejais. @Locis veel vilka virs 300km/h Lai dabuutu videejo.
Tieši tā, pie viena iemet arī zemeņu diplomāta pirmskara tekstus par UA. citādāk baigais faktologs palicis. | | Offline | | |
| uldens1 | | Kopš: 28. Feb 2008
Ziņojumi: 16025
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 19:54:54 @michals1 rakstīja:
https://censor.net/ru/news/3470456/zelenskiyi_p...jnogo_istochniki
Zeļa atkal apnarkojies
šitā lapele pārāk daudz fufeļus drukā,neticu,gan jau būs kā parasti,dezinformācija | | Offline | | |
| uldens1 | | Kopš: 28. Feb 2008
Ziņojumi: 16025
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 20:04:27 @abyss rakstīja:
Par neskaitāmajiem krievu tankiem.
https://mil.in.ua/en/blogs/how-many-t-90m-tanks...russia-produced/
Pirms kara krievi bija spējīgi uzbūvēt 80 jaunus T-90 gadā.
Šogad krievu tanku CEO izteicās, ka tanku produkcija palielināsies 7x. Nekur gan speciāli neteica tikai jauni vai jauni + refurbished.
https://www.eurasiantimes.com/by-7-times-russia...production-amid/
Droši vien, ka bija domāts jaunus, lai labāk izklausās.
Diemžel realitātē ir sanācis ~ 200 jauni T90M
https://bulgarianmilitary.com/2024/01/22/delive...-tanks-per-year/
Armata joprojām ir slapjie sapņi. Laikam performance UA nevienu neiepriecināja.
UN visbeidzot par otru tanku rūpnīcu - Omsktransmash
Tur info daudz mazāk, bet vismaz insider info, ka ir atjaunoti ap ~ 600 tankiem gadā.
https://www.forbes.com/sites/davidaxe/2023/02/1...?sh=4757dd882061
Ir runas par T-80 ražošanas līnijas atjaunošanu. Tas ir sākt ražot no 0, bet tie ir tāli slapjie sapņi. Kā minimums tur ir vajadzīgs 1500 bhp gas turbine dzinējs, kuru plāno pabeigt līdz 2025 gadam, kamēr uzstādi līniju, 2028. gads ir agrākais, kad var sākt ražot jaunus T-80.
https://www.youtube.com/watch?v=8ViqTBpAMT4
4:45 neliels video, kā viņi tur montē, neiedveš pārliecību.
Pa lielam krievi var dabūt 800 jaunus, jaunākus tankus. Un tālāk būs bēdīgāk. Jaunos vēl varbūt uzlabot, bet atjaunots gan diez vai. Parasti sāk ar tiem, kurus visvieglāk atjaunot un tad lēnām tiek vilkti ārā tādi, kuriem atjaunošanas darbi prasa aizvien vairāk un vairāk.
Ukraiņi gadā nodedzina ~ 1500 tankus. Krieviem sanāk 700-800 tanku net loss. Pat, ja ko atjaunot vēl būs, agri vai vēlu pienāks brīdis, kad tanku vienkārši kaujas laukā krieviem nebūs. Esošie nodeguši, un jaunajiem partija vēl nav pienākusi.
@Lafter redzi, kā izskatās fakti. Katram apgalvojumam pretī links. Pie tam avoti ir ļoti dažādi. Nu izņemot, protams, rus. Jāfiltrē taču nedaudz rus propaganda ir. Nu NEVAR tā vienkārši rūpnīca, kura ražoja max 100 tankus gadā, pēkšņi sākt ražot 1000, nu tas fiziski nav iespējams. Pat labos apstākļos tas ir neiespējami, šādos, ir brīnums, ka viņi dabū 200 jaunus tankus.
Tādas puspatiesības saliki,pilnai ainai derētu arī iemest cik saražo t72[ Šo ziņu laboja uldens1, 29 Jan 2024, 20:17:09 ] | | Offline | | |
|
|
| abyss | | Kopš: 26. Jun 2013
No: Rīga
Ziņojumi: 8147
Braucu ar: e39 523
|
29 Jan 2024, 20:16:23 @uldens1 rakstīja:
29 Jan 2024, 20:04:27 @abyss rakstīja:
Par neskaitāmajiem krievu tankiem.
https://mil.in.ua/en/blogs/how-many-t-90m-tanks...russia-produced/
Pirms kara krievi bija spējīgi uzbūvēt 80 jaunus T-90 gadā.
Šogad krievu tanku CEO izteicās, ka tanku produkcija palielināsies 7x. Nekur gan speciāli neteica tikai jauni vai jauni + refurbished.
https://www.eurasiantimes.com/by-7-times-russia...production-amid/
Droši vien, ka bija domāts jaunus, lai labāk izklausās.
Diemžel realitātē ir sanācis ~ 200 jauni T90M
https://bulgarianmilitary.com/2024/01/22/delive...-tanks-per-year/
Armata joprojām ir slapjie sapņi. Laikam performance UA nevienu neiepriecināja.
UN visbeidzot par otru tanku rūpnīcu - Omsktransmash
Tur info daudz mazāk, bet vismaz insider info, ka ir atjaunoti ap ~ 600 tankiem gadā.
https://www.forbes.com/sites/davidaxe/2023/02/1...?sh=4757dd882061
Ir runas par T-80 ražošanas līnijas atjaunošanu. Tas ir sākt ražot no 0, bet tie ir tāli slapjie sapņi. Kā minimums tur ir vajadzīgs 1500 bhp gas turbine dzinējs, kuru plāno pabeigt līdz 2025 gadam, kamēr uzstādi līniju, 2028. gads ir agrākais, kad var sākt ražot jaunus T-80.
https://www.youtube.com/watch?v=8ViqTBpAMT4
4:45 neliels video, kā viņi tur montē, neiedveš pārliecību.
Pa lielam krievi var dabūt 800 jaunus, jaunākus tankus. Un tālāk būs bēdīgāk. Jaunos vēl varbūt uzlabot, bet atjaunots gan diez vai. Parasti sāk ar tiem, kurus visvieglāk atjaunot un tad lēnām tiek vilkti ārā tādi, kuriem atjaunošanas darbi prasa aizvien vairāk un vairāk.
Ukraiņi gadā nodedzina ~ 1500 tankus. Krieviem sanāk 700-800 tanku net loss. Pat, ja ko atjaunot vēl būs, agri vai vēlu pienāks brīdis, kad tanku vienkārši kaujas laukā krieviem nebūs. Esošie nodeguši, un jaunajiem partija vēl nav pienākusi.
@Lafter redzi, kā izskatās fakti. Katram apgalvojumam pretī links. Pie tam avoti ir ļoti dažādi. Nu izņemot, protams, rus. Jāfiltrē taču nedaudz rus propaganda ir. Nu NEVAR tā vienkārši rūpnīca, kura ražoja max 100 tankus gadā, pēkšņi sākt ražot 1000, nu tas fiziski nav iespējams. Pat labos apstākļos tas ir neiespējami, šādos, ir brīnums, ka viņi dabū 200 jaunus tankus.
Tādas puspatiesības saliki,pilnai ainai derētu arī iemest cik saražo t72
Nopietni? Tas ir vienīgais, kas pietrūkst pilnai ainai?
Bet to diemžēl nemāku atrast, ja esi atradis, tad droši met iekšā. [ Šo ziņu laboja abyss, 29 Jan 2024, 20:52:16 ] | | Offline | | |
| Atonioo | | Kopš: 04. Mar 2010
Ziņojumi: 1408
Braucu ar:
|
29 Jan 2024, 20:51:51 @abyss rakstīja:
29 Jan 2024, 20:16:23 @uldens1 rakstīja:
29 Jan 2024, 20:04:27 @abyss rakstīja:
Par neskaitāmajiem krievu tankiem.
https://mil.in.ua/en/blogs/how-many-t-90m-tanks...russia-produced/
Pirms kara krievi bija spējīgi uzbūvēt 80 jaunus T-90 gadā.
Šogad krievu tanku CEO izteicās, ka tanku produkcija palielināsies 7x. Nekur gan speciāli neteica tikai jauni vai jauni + refurbished.
https://www.eurasiantimes.com/by-7-times-russia...production-amid/
Droši vien, ka bija domāts jaunus, lai labāk izklausās.
Diemžel realitātē ir sanācis ~ 200 jauni T90M
https://bulgarianmilitary.com/2024/01/22/delive...-tanks-per-year/
Armata joprojām ir slapjie sapņi. Laikam performance UA nevienu neiepriecināja.
UN visbeidzot par otru tanku rūpnīcu - Omsktransmash
Tur info daudz mazāk, bet vismaz insider info, ka ir atjaunoti ap ~ 600 tankiem gadā.
https://www.forbes.com/sites/davidaxe/2023/02/1...?sh=4757dd882061
Ir runas par T-80 ražošanas līnijas atjaunošanu. Tas ir sākt ražot no 0, bet tie ir tāli slapjie sapņi. Kā minimums tur ir vajadzīgs 1500 bhp gas turbine dzinējs, kuru plāno pabeigt līdz 2025 gadam, kamēr uzstādi līniju, 2028. gads ir agrākais, kad var sākt ražot jaunus T-80.
https://www.youtube.com/watch?v=8ViqTBpAMT4
4:45 neliels video, kā viņi tur montē, neiedveš pārliecību.
Pa lielam krievi var dabūt 800 jaunus, jaunākus tankus. Un tālāk būs bēdīgāk. Jaunos vēl varbūt uzlabot, bet atjaunots gan diez vai. Parasti sāk ar tiem, kurus visvieglāk atjaunot un tad lēnām tiek vilkti ārā tādi, kuriem atjaunošanas darbi prasa aizvien vairāk un vairāk.
Ukraiņi gadā nodedzina ~ 1500 tankus. Krieviem sanāk 700-800 tanku net loss. Pat, ja ko atjaunot vēl būs, agri vai vēlu pienāks brīdis, kad tanku vienkārši kaujas laukā krieviem nebūs. Esošie nodeguši, un jaunajiem partija vēl nav pienākusi.
@Lafter redzi, kā izskatās fakti. Katram apgalvojumam pretī links. Pie tam avoti ir ļoti dažādi. Nu izņemot, protams, rus. Jāfiltrē taču nedaudz rus propaganda ir. Nu NEVAR tā vienkārši rūpnīca, kura ražoja max 100 tankus gadā, pēkšņi sākt ražot 1000, nu tas fiziski nav iespējams. Pat labos apstākļos tas ir neiespējami, šādos, ir brīnums, ka viņi dabū 200 jaunus tankus.
Tādas puspatiesības saliki,pilnai ainai derētu arī iemest cik saražo t72
Nopietni? Tas ir vienīgais, kas pietrūkst pilnai ainai?
Bet to diemžēl nemāku atrast, ja esi atradis, tad droši met iekšā.
Kaa tevis piemineetie avoti ir ticamaaki par jebkuru citu?
Es priecaashos ja taa ir taisniiba.
Korupcija, aatri pazuud visas zinjas. Vecteetinja somaa pus ljimaks gandriiz. Un tikai nedirshat ka tas jau normaali.
Neviens nenoliedz ka tur ir slikti, bet tak beidz dirst.
Raksti naak un iet, informaacija ir no abaam puseem un vajag iemaaciities to filtreet. Te ir tas pats kas, USA, viens otru shauj nost. Kameer mums pasiem siikie veel nesauj, bet sit nost.
| | Offline | | |
| uldens1 | | Kopš: 28. Feb 2008
Ziņojumi: 16025
Braucu ar:
| t72 ir masveidīgākais tanks krievijā,cik tagad saražo hvz,bet visus saplusojot gan jau sanāk tuvāk tam 1000 | | Offline | | |
| uldens1 | | Kopš: 28. Feb 2008
Ziņojumi: 16025
Braucu ar:
| vienīgais ko nevar lielos apjomos štancēt,ir pretgaisa aizsardzības sistēmas,tās gan paretinot ātri neatjaunos daudzumos kādis bij,tagad ap pēterburgu savilka kaut kādas arhaiskas iekārtas,man liekas ka laika jautājums ka tiks nobliezta sava civilā lidmašīna | | Offline | | |
|
Moderatori: 968-jk, AV, BigArchi, BlackMagicWoman, Czars, GirtzB, Lafter, PERFS, RVR, SteelRat, VLD, linda, mrc, noisex, smudo
|
