Online
Pašreiz BMWPower skatās 227 viesi un 5 reģistrēti lietotāji.
|
Tēma: Interesantas grāmatas
| Autors | Ziņojums |
|---|
| Schutzstaffel | |  Kopš: 16. May 2005
No: Jūrmala
Ziņojumi: 5087
Braucu ar: FR-888, MV Agusta, TF2747BV
|
04 Mar 2010, 20:07:32 VanityFair rakstīja:
Man interesee atsauksmes par
vai kāds ir lasijis lv tulkojumā, vai ir vērts?
ir ļoti vērts! |  Offline | | |
Android  | |  Kopš: 16. Dec 2003
No: Rīga
Ziņojumi: 5114
Braucu ar: pilnpiedziņas nemotoru
|
04 Mar 2010, 20:30:05 Elksnis rakstīja:
Kāds man negribētu pardot - iemaint pret paris aliem kautko no Remarka daiļrades.... 
Ja kas PM!
Grāmatnīcās ir "Trīs draugi", citu gan arī diemžēl neko neesmu manījis - arī labprāt izlasītu.
-----------------
В этом вашем интернете хрен поймешь, кто прикалывается, а кто реально дебил.
| | Offline | | |
| RaL | |  Kopš: 23. Jul 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 3571
Braucu ar: kruīzu
| varbūt kāds varētu ieteikt kādu labu literāru grāmatu angļu valodā? 
vēlams ne par karu, šaušanām un citām briesmīgām lietām 
ja iespējams kaut kur netā dabūt ne caur torentiem, tad noderētu arī saite. ja ne, tad gan jau pats kaut kā mēģināšu dabūt | | Offline | | |
| Android | | Kopš: 16. Dec 2003
No: Rīga
Ziņojumi: 5114
Braucu ar: pilnpiedziņas nemotoru
|
05 Mar 2010, 18:36:25 raivis88 rakstīja:
varbūt kāds varētu ieteikt kādu labu literāru grāmatu angļu valodā?
vēlams ne par karu, šaušanām un citām briesmīgām lietām
ja iespējams kaut kur netā dabūt ne caur torentiem, tad noderētu arī saite. ja ne, tad gan jau pats kaut kā mēģināšu dabūt
Varu rekomendēt Jāņa Rozes grāmatnīcās paskatīties plauktā pie Literatūra Svešvalodās - ir tāda sērija "Penguin Readers" - tur ir populārāko rakstnieku populārākie darbi - turklāt grāmatas maksā ap 1,50Ls. Pats esmu iepircis un izlasījis vairākus Žila Verna darbus, visnotaļ interesanti bija lasīt arī Conan Doyle Sherlock Holmes 
-----------------
В этом вашем интернете хрен поймешь, кто прикалывается, а кто реально дебил.
| | Offline | | |
| RaL | | Kopš: 23. Jul 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 3571
Braucu ar: kruīzu
|
05 Mar 2010, 18:42:57 Android rakstīja:
05 Mar 2010, 18:36:25 raivis88 rakstīja:
varbūt kāds varētu ieteikt kādu labu literāru grāmatu angļu valodā?
vēlams ne par karu, šaušanām un citām briesmīgām lietām
ja iespējams kaut kur netā dabūt ne caur torentiem, tad noderētu arī saite. ja ne, tad gan jau pats kaut kā mēģināšu dabūt
Varu rekomendēt Jāņa Rozes grāmatnīcās paskatīties plauktā pie Literatūra Svešvalodās - ir tāda sērija "Penguin Readers" - tur ir populārāko rakstnieku populārākie darbi - turklāt grāmatas maksā ap 1,50Ls. Pats esmu iepircis un izlasījis vairākus Žila Verna darbus, visnotaļ interesanti bija lasīt arī Conan Doyle Sherlock Holmes
paldies. tad vismaz zinu kādas grāmatas varu meklēt internetā vai bibliotekā diemžēl iespēja iegādāties Latvijā šobrīd atkritīs, jo esmu izbraucis no valsts un vēlējos palasīt literārus darbus tīri vārdu krājuma paplašināšanai | | Offline | | |
| Android | | Kopš: 16. Dec 2003
No: Rīga
Ziņojumi: 5114
Braucu ar: pilnpiedziņas nemotoru
|
05 Mar 2010, 18:46:41 raivis88 rakstīja:
05 Mar 2010, 18:42:57 Android rakstīja:
05 Mar 2010, 18:36:25 raivis88 rakstīja:
varbūt kāds varētu ieteikt kādu labu literāru grāmatu angļu valodā?
vēlams ne par karu, šaušanām un citām briesmīgām lietām
ja iespējams kaut kur netā dabūt ne caur torentiem, tad noderētu arī saite. ja ne, tad gan jau pats kaut kā mēģināšu dabūt
Varu rekomendēt Jāņa Rozes grāmatnīcās paskatīties plauktā pie Literatūra Svešvalodās - ir tāda sērija "Penguin Readers" - tur ir populārāko rakstnieku populārākie darbi - turklāt grāmatas maksā ap 1,50Ls. Pats esmu iepircis un izlasījis vairākus Žila Verna darbus, visnotaļ interesanti bija lasīt arī Conan Doyle Sherlock Holmes
paldies. tad vismaz zinu kādas grāmatas varu meklēt internetā vai bibliotekā diemžēl iespēja iegādāties Latvijā šobrīd atkritīs, jo esmu izbraucis no valsts un vēlējos palasīt literārus darbus tīri vārdu krājuma paplašināšanai
Pieļauju, ka Penguin Readers var atrast arī daudzu citu valstu grāmatnīcās
Un personīgi man daudz labāk patīk lasīt grāmatu papīra formā, monitorā lasīt.. nav īsti tas
-----------------
В этом вашем интернете хрен поймешь, кто прикалывается, а кто реально дебил.
| | Offline | | |
| RaL | | Kopš: 23. Jul 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 3571
Braucu ar: kruīzu
|
05 Mar 2010, 18:49:33 Android rakstīja:
Pieļauju, ka Penguin Readers var atrast arī daudzu citu valstu grāmatnīcās
Un personīgi man daudz labāk patīk lasīt grāmatu papīra formā, monitorā lasīt.. nav īsti tas
ir, ir labāk papīra formātā.. ja jālasa daudz, tad parasti cenšos visu izdrukāt 
ja izdosies atrast arī kādu grāmatnīcu tad varu mēģināt nopirkt | | Offline | | |
| qa | | Kopš: 09. Dec 2008
Ziņojumi: 1406
Braucu ar:
|
04 Mar 2010, 20:30:05 Elksnis rakstīja:
Kāds man negribētu pardot - iemaint pret paris aliem kautko no Remarka daiļrades....
Ja kas PM!
Labais,studiju laikos izlasīju visas viņa grāmatas,ja nekļūdos 12,pašu pirmo izdevumu bija ļoti grūti dabūt(aizmirsu nosaukumu).Iesaku izmantot bibliotēku. | | Offline | | |
|
|
| viesulis | |  Kopš: 04. Mar 2007
Ziņojumi: 16792
Braucu ar: Volvo un Volvo
| ... Strēlniekiem guļot noguruma miegu, pulka vadoņus aicina pie sevis kaujas grupas štābs. Tur priekšā Trikovskis, kas jau atkal stipri dzēris, un truli ļauna viņa acīs guns... Par kauju rezultātiem viņam izteikts bargs rājiens, un savā sirdī Trikovskis jau nozvērējis latvju pulkiem asinsnaidu. Kad pulku komandieri nākuši pie viņa, sibīrietim jau gatavs jaunas kaujas plāns. Vidzemniekiem, Kurzemes pulkam jāatgūst krievu pazaudētais Tīreļpurvs. Trikovska sibīrieši lauzīsies uz dienvidiem gar Garo kāpu, kur viņus sargās priežu stumbri, kāpu kraujas. Latviešiem toties jāiet cīniņā pa piesnigušo purva klaju, kur vāciešiem redzams viss – vienalga, vai zvīļo mēnesnīca vai apmācies debesjums. Jāiet bez artilērijas guns atbalsta, kaut frontes aizmugurē stāv viena baterija blakus otrai.
"Nu čto vi priuniļi, gaspodā? Dļa vas že nastupļeņije bez arķiļerijskoi podgotovki ģelo privičnoje! Dokažiķe ješķo raz, čto vi geroji" runā sibīriešu ģenerālis, pusvēris piepampušos acu plakstiņus, un ūsas viņam noraustās paslikti slēptā smīnā, redzot, ka vecais Kalniņš nervozi kniebj kopā lūpas un sirmajam Zeltiņam apmācies vaigs. Viņi saskatās, tad lūdz ļaut vienu nakti laika, lai varētu izsūtīt izlūkus un klajā ejot, daudzmaz zināt, kur, purvā sagulis, glūn ienaidnieks. "Pusķaki!" atrūc Trikovskis, un naida uguns pazib tam zem acu plakstiņiem.
"Na koi čort visilaķ ješčo razvedku?! Toļko vremja zrja potraķiķe. Boloto pred vami, v boloķe germanci – čevo že vam ješčo?" Gar sāniem laistās vecā Kalniņa rokas savilktās dūrēs, bet viņš vēl valdās, puspiesmakušā balsī lūko aizrādīt, ka Kurzemes pulkam draud izredzes nokļūt zem flanga guns no Garās kāpas puses. "Čepuhā! Rjadom s vami tam brositsja v ataku polk mojei ģiviziji!" ģenerālis sāk no tiesas skaisties. "I – voobšče, gospoda, ja ņe poņimaju, k čemu tut eķi razgovori?! Prikazivaju nastupaķ, kak mnoi ukazano, a ņe to – ja vas pod sud atdam!" Klusēdami iet prom no štāba abi vecie komandieri, un zilmelns viņiem un to atgulušiem pulkiem pāri mirdz debesjums. Vidzemniekiem būs jāiet nāves purvā, griežot pretī vācu vaļņa pozīcijām savus kreisos sānus, un Kalniņam nav ticības, ka sibīrieši vismaz šoreiz būs viņiem nosacītā vietā – ka atsegts nebūs kurzemnieku labais flangs.
Mirdzoši balta ziemas nakts. Sniegs dvašo sala saltumu, tumši blenž purva kāpu priedes, un rāmāka ir palikusi lielgabalu kaujas guns.
Brigādes pulki iesāk virzīties uz priekšu, iedami pāri aizmugures grāvju rindām un priežu ceriem apaugušiem smilšu augstumiem. Grūti uz priekšu tikt pa kāpām, grāvju tīkliem, bet pulki tomēr tiek tiem nosacītās vietās vēl pirms kaujas iesākuma stundas, un strēlniekrindas nostājas un gaida, un, balti vizēdams, viss tinies dziļos sniegos, to priekšā plešas Mazais Tīrelis. Aiz pirmo uzbrucēju rindām ceļas Ložmetēju kalna kāpas. Augšup stiepjas granātu nenopļautās priedes, šur tur mana puspaslēpušās blindāžugunis. Pavēlēts sākt uzbrukumu to pašu rīta tumsas stundu kā Ziemsvētkos. Jau rotas sakārtotas biezās rindās, bet ceļu, kas tām staigājams uz piesnigušā purva pusi, vēl krusto krievu pītais dzeloņžogs. Nu jāgriež pašu drātīs ceļš, lai rotas spētu iebrist purvā, un stiepuļšķērēm bruņojušies vīri metas žogiem klāt.
Nakts salta, klusa, nava vēja, un vācu sargi jau ko jautuši, jo iešņākdamās uzskrien gaisā viņu laistā raķete. Tā nāk no vaļņa puses, aiz sevis vildama jo garu ugunsasti, krīt pašās dzeloņdrātīs. Stiepuļgriezēji ir mirklī plakuši pie zemes, un raķete sprēgādama deg sniegā, met ap sevi gaismas loku, un skaidri saskatāmas tagad kaujai nostājušās karavīru rindas, jo gaišāks kļuvis aiz viņiem Ložmetēju kalna sāns.
Nāk jaunas raķetes, nokrizdamas gan drātīs, gan viņpus tām, un kāda atšņāc vēl tuvāk, sprēgādama deg turpat pie pirmās rindas kājām, un miroņbālganas šķiet viņas liesmu atspīdumā sejas. Citas krīt vadu atstarpās un rotu intervālos, un kareivji bezspēcīgā niknumā vīsta dūres. Cits lūko nodevīgo uguns puķi mīt ar kāju, bet lādēšanos nedzird, sejas visiem ir savādi klusas – un skatā līdzīgs sastingušam mežam stāv nāvei lemtais pulks...
Raķetes gaiši gaismo purvu, kurā sākušas brist iekšā latvju rotas, bet viņas nava vēl tikušās no krievu drātīm dažus desmit soļus tālu, kad vācu valnis iedegas viss šāvienu gunīs un ložmetēji iesāk slaucīt lauku. Raķešu bāldzeltenās gunis – snieglauks viņu atmirdzumā liekas salti balts kā miroņauts. Vācu guns iesāk dragāt uzbrukumu tikko uzsākušās rotas, spiež viņas sniegā nogulties – un divus iepelēkus viļņus tagad mana purva malā.
"Nu, puikas, augšā – augšā un uz priekšu! Jūs tak esat latvieši!" mudina Zeltiņš, apstaigādams savu sniegā nogulušo pulku, un no vācu lodēm jau puteņo ap viņu sīkas pārslu šaltis.
Brītiņu klusē kareivji, un tad pirmā viļņa vidū plecīgs strēlnieks ceļas kājās, nodun tā skarbā balss: "Ies ar!"
Sakustas citi, vadi reizē slienas stāvus, un atkal uz priekšu sāk doties vidzemnieku pulks. Aug vācu uguns, dragādama pulka kreiso spārnu, un sestā, kurai likts gar valni iet, klusēdama skrien uzbrukumā, brūk virsū vācu rakumiem. Rotu ved Saulītis, jauniņš leitnants, bet puse rotas strēlnieku guļ sniegā, kas jau kļuvis melns no viņu asins paltīm. Pusi sestās ir nopļāvuši vācu ložmetēji, bet otra puse aizsniedz valni, dragā visus – dažu bēdzēju, kas lūkojis bēgdams glābties un rāpies valnim pāri, pusceļā panāk, pienaglo pie sasalušā uzbēruma saltais durkļa asmenis.
Jau kritis jaunais rotas komandieris, ar cauršautām krūtīm guļ sniegā leitnants Lauva. Lielā instruktoru daļa gājusi nāvē viņiem līdzi, bet strēlnieki, bez vadītājiem palikuši, laužas tālāk, cīnās, šauj un iegūst savā varā divus blokhaužus, un tikai pēc tam, kad rotā palicis vairs tikai pāris desmit vīru, apstājas viņas uzbrukums. Jau smagi asiņo Zandberga vestā piektā, Melcs velti lūko lauzties tālāk ar savu septīto, un ar sprāgstlodes sadragātu plecu nogāžas sniegā mazais Berkolds, šī bataljona jaunākais komandieris.
Auksti un neatvairāmi kā mašīna, kas laista vaļā, - tā nāvē vidzemniekus vācu ložmetēju guns. Un asins klajs aiz viņu rindām jau tumšāks palicis no asinstraipiem, ko atstājuši vieglāk vainotie, līzdami no šī nāves lauka, un sanitāri ar siksnām un tukšām ložmetējlentām lūko smagāk sašautos vilkt sev līdzi. Kā pļaujmašīnas griezīgi un skarbi klab nāves mašīnas. Acīm nesaredzamas ložu izkaptis zemu staigā pa sniega virsu, pļaudamas ievainotos, beigtos un vēl dzīvos, un dažā labā vadā jau vairs neviena lodes neskarta.
Vēl neatkarotās vaļņa daļas guns pļauj otro bataljonu no tā flanga, un pulks tiecas stāties tai pretim frontāli, virzīdamās dziļāk iekšā purvā ar labo flangu. Tiešām, nu mazāk dragā vaļņa sargu lodes, toties no purva krūmiņiem un purva meža malas sāk atsvilpt jaunas tēraudšaltis. Uz priekšu netiek, atpakaļ iet neļauj pašu lepnums un vācu guns, un smagāk ievainotie beidz salt un dvašot turpat sniegā.
Tad iesāk strādāt vācu mīnmeti, sadragādami purva sniegā sagūlušās ķēdes. Pēc katra mīnas sprādziena – tās nāk ar smagi elsojošu duņu – skrien augšup dūņu zeme, dreb, nolīgo un novaid sasalušais klajums un puteņo kā milti sausais sniegs. Ar eksploziju sviestiem zemes fontāniem skrien gaisā rokas, kājas, kas norautas agrāk jau mirušiem vai patlaban vēl dzīviem. Un, dažam zemes stabam uzšaujoties pašā ķēdes vidū, skrien augšup līdz ar lidojošām sala zemes pikām asiņaini pusķermeņi. Mīnas šķaida jau kritušos, plosa sašautos, nāvē dzīvos, un tālu dzirdamas graujošās sprādzienelsas, un līdz ar pēdējiem mirēju vaidiem ir manāms sasalušās zemes vaids.
Jau garām saules lēkts, kas lējis kaujas laukam pāri savas uguns atspīdumu, bet sarkanāks kā vēl no ausmas zaigas ir tagad kļuvis sniegs. Guļ purvā nokritušas karotāju rotas, un pāri augumiem un galvām zemu brāzmo vācu ložmetēju uguns, tiekdamās skart pakaušus un muguras, un plecus, un neļauj celties kājās, lūkot skriet uz priekšu vai atpakaļ. Salst sejas, ledainas top krūtis. Stingi jau dažam metas roku pirksti un nejūtīgas dzīvajiem ir palikušas kājas, jo iraid auksta diena, par spīti debess zilumam un bālai ziemas dienas saulei. Un daudziem no jau ievainotiem, kuri palikuši ķēdēs blakus mirušiem un pagaidām vēl dzīviem, no asiņošanas un sala turpat pienāk gals. Kas lūko kustēties, lai asins sāktu atkal ritēt pusstingušās dzīslās un nepaliktu gluži stīvi muskuļi, tam nāve nāk no gaisa – virsū gāžas mīnas -, un vietā, kur nupat vēl gulējis un salis cilvēks, augšup izšaujas melnas zemes klēpis, jūk sausa sniega stabs, drēbju un miesas skrandas, kas atrautas vēl drebošam un asiņainam augumam.
Stāv klusu visas krievu baterijas. Guļ viņu artilēristi pie saviem granātkalniem, un, nebaidīdamies no viņu guns, vācu mīnmetējnieki palikuši tik droši, ka uzcēluši savus ieročus jau uz blokhaužu jumtiem un uz vaļņa augšas, lai labāk varētu pārredzēt purvu un karotāju ķēdes, ka viņā gulušas. Bez lielgabalu uguns atbalsta ir purvā dzītas vidzemnieku rotas, un vecais komandieris, kam matos sabiris jau sirmums, liek leitnantam Vilkam lūkot ar ložmetēju nogāzt vācu mīnmeti no zemnīcas jumta, lai kaut uz brīdi pulka ķēdes spētu atvilkt elpu. Ar pāris strēlniekiem un savu ložmetēju leitnants brien uz vaļņa pusi, tak jau pēc dažu metru gājuma to pašu nopļauj vācu ložmetēja lodes...
Jau mana vācu pusē aizdomīgu kustēšanos -, un tad no viņu vaļņa puses un no retajiem purva krūmiņiem redz paceļamies pelēkzilas karotāju ķēdes. "Uguni!" sauc vecais pulkvedis, ķerdams nāvē krituša šauteni, un visi, kas spēj cilāt ieroci, grābj rokās bises. Par strēlnieku šai nāves kaujā nu kļuvis dažs labs feldšers, sanitārs. Steigā klaudz aizslēgi, karsti jau metas šauteņu stobri, un cits šāvējs, grābdams ar roku patronsomā, jau nolicis pa rokai granātu. Arvien tuvāk nāk zilganpelēkais vilnis, un virs tā, asiem galiem augšup slējies, zib kasku smaiļu mežs. Tad piepeši asi un spalgi noklaudzas vidzemnieku ložmetējs, kas līdz šim atsacījies strādāt. No otra vidzemnieku ķēdes gala tam atsaucas otrs, un šauteņu un ložmetēju uguns aukā iesāk stāties vāciešu ataka. To ķēdes saplok, un, lai vieglāk būtu projām tikt, atkal sāk elsodamas nākt pa gaisu mīnas – atkal vaid debesis un zeme, un sprādzienugunis no jauna met gaisā zemes šaltis, sniega fontānus, kājas un rokas, kas norautas nostu beigtiem vai vēl pusdzīviem.
Purva krūmos atsviestie vāci sāk apšaudīt pulka labo spārnu ar flangu uguni un taisās tam ne vien sānos, bet arī aizmugurē tikt! Lai dzītu vācus tālāk atpakaļ, nāk no Ložmetēju kalna lejā rīdzinieku rotas, brien iekšā purva sniegā, griezdamās no vidzemniekiem pa labi, pagarina tā fronti, un talkā nāk arī viens Daugavgrīvas pulka bataljons. Daudzi ļimst sniegā, kas kļuvis sarkanbalts. Tak aizsprostota frontes sprauga, aizbāzts pārrāvums, kas radies viņā, vidzemniekiem lūkojot ar rotām sagriezties pret vācu valni, un purvam cauri tagad stiepjas latvju ķēde, kuras labajā spārnā cīnās un mirst Kurzemes pulks...
Klaudz ložmeti, dunēdamas sprāgst mīnas, un saule jau liecas uz vakarpusi, bet strēlnieku miršanai Tīrelī vēl nava gals. Pēc stundas aiziet stundas, un tām mūžībā iet karotāju simti. Miroņu pilni snieglauki, un ķēdē gulošiem vēl dzīviem zeme liekas jau paliekam par milzu kapu, kas noklāts līķu palagiem. Tēvzeme, ko tie cerēja brīvot, tagad kļūst viņiem kopējs brāļu kaps. Un saule liekas latvju zemes karotājiem degta miroņsvece, kas, gaiši mirdzēdama, gaismo lielo miroņlauku.
No trijām debess pusēm nāk vācu guns, kurā kā skaidas sadeg rotas, vadi izplēn kā sērkociņi, un sirdis, kas nav drebējušas tuvcīņā, stingst nāves gaidās – bezcerību izmisums žņaudz kareivjus, kas netiek ienaidniekam tuvāk un, gulēdami starp kritušiem un gaidīdami savu nomiršanas kārtu, jau paši kļuvuši par dzīviem miroņiem. Citus pārņēmis savāds trulums un citus bezcerības miers. Cits bezspēcīgās dusmās vīsta dūres un draud, pats lāga nezinādams, kam, un citi ir jau tapuši tiem rada, kas redz parasti neredzamas lietas un nākamdienu likteņus.
No retā egļu meža izjāj savāds jātnieks, sēdēdams baltā zirgā, un jāj gar kaujas fronti, rāmi rikšodams. "Hei, puikas, skatieties, kāds savāds jājējs!" dzird ķēdēs sasaucamies dzīvos, un dažam šautene atkal pie vaiga – un uz jātnieka pusi sāk lodes svilpt. Kāds lūko gāzt ar ložmetēju, bet uguns jātniekam nedara it nekādas vainas. Strēlnieki šauj vēl niknāk, jo jātniekpozā ir kas ņirdzīgi ļauns – un uz mirkli tas pat pietur miroņbalto zirgu, pacēlies sedlos un ar dūri draudēdams. Citiem liekas – tas apmaldījies vācu raitnieks, citi domā, ka tas par daudz iedzēris un nāk ar nāvi spēlēties, bet vēl citiem sāk drebēt rokas un sejas metas pelēkbaltas, jo viņu acīm šķiet, ka jātniekam nava acu pierē. Tik tukši dobumi, zem viņiem stīvi ņirgti zobi, un kaili stilbu kauli sažņauguši zirgam sānus, kas miroņbalts. Jātnieks saslienas sedlos, pakrata dūri uz sagūlušo karotāju pusi un, sviedis apkārt savu balto rumaku, zūd mežā, izgaisdams bez miņas, un baisi zaigo sniegklāts nāves lauks. Tā baltums tik žilbinošs, ka ciešāk skatoties viņā, sāk ņirbēt acis, redzokļu priekšā dej dzeltenbāli loki, un daži, kas nupat vēl steigā šāvuši, liek šautenes sev blakus sniegā un citus kaunina. Neviena jātnieka neesot mežmalā bijis, saules zaigs mulsinājis redzi – un redzētais bijis tikai māns.
Lēni nāk vakars ar zilganām ēnām, un Ložmetēju kalna mestās sāk stiepties uz purvā saraidīto strēlniekviļņu pusi, kā aicinādamas tos atpakaļ. Tak atiešanas pavēles vēl nava. Joprojām sniegā guļ bataljonu, rotu atliekas. Guļ miroņiem blakus tur dzīvie, un gaisā, kas virs tiem, kūleņo un elso vāciešu šautās mīnas, vaid zeme, līgojas salušais purva klajums, un tālu noputeņo sniegs. Jau saule slēpusies aiz kalna priežu galiem. Asiņains rādās ne tikai vien nāves lauks, bet asinssarkani kļuvuši arī rieti. Nāk nakts ar zvaigžņu bariem un ledainu dvašu, un beidzot ticis pāri laukam ziņnesis, kam asiņo cauršautā roka un piedurknes atlokā pulka komandieris laista ziņa, ka viņam un tā vīriem nu ļauts no nāves purva ārā nākt...
Nāk vidzemnieku pulka atliekas ārā no nāves lauka – zemu kārtām galvām, smagi elsošām krūtīm un bezgala gurdenām kājām -, pusdzīvas vairs no ilgās gulēšanas sniegā, un citi, nesdami šautenes rokās, ar brīvajām rokām velk nupat ievainotos līdzi. Lai galīgāks vēl kļūtu pulkam lemtais nāve gājums, vāci to pavada, tam krēslā atejot, ar retu ložmetējuguni, raida vēl pakaļ mīnas, un tad no mīnu sprādzieniem un granātdārdiem iesāk dimdēt Ložmetēju kalna kāpas...
Sadragāts meža kautiņos un purvos izcīnītās sniega kaujās ir latvju tautas pirmais karaspēks.
Pavisam mazi palikuši bataljoni, dažā rotā nepilns pussimts, un par posmu ir sarucis dažs vads, kas Ziemsvētku cīņu iesākumā skrējis gunī kā vētras rauts.
Guļ sniega laukos nāves miegu Latvijas lauku arāji un fabrikstrādnieki, kam cietas bija sejas, un strauji jaunekļi, kam ticot savam ugunssparam, likās, ka nekas nespēs aizkavēt tos ceļā, nedz dragāt un ka uz Zemgali būs vaļā ceļš. Guļ sniegā pļautas strēlniekķēdes, kas cerējušas brīvot Kurzemi, un pār pelnpelēkām sejām un izdzisušām acīm, bērdams sausā sniega šaltis un vaimanādams, griežas janvārvējš.
Tīreļpurvā ir daudzās vietās saradušās prāvas kupenas, kaut agrāk pauguru tur nava bijis, nav tur audzis neviens kropls purva priežu cers. No kupenām šīm nelien ārā skuju saujas, neredz pundurbērzu zarus. Šur tur ir redzams durkļasmeņa zalgošanas spīdums, zābakota kāja un mana gaisā nikni celtu pelēkzilu dūri. Zem sniega kupenām guļ savas zemes brīvotāji, guļ nāvē pļautu karotāju rindas, kam uzvaralka bijusi lielāka kā viņu spēks un skaits.
Bez kaujas draugiem, vieni cīņās pamesti, tie guļ te pļauti līķu vālos, nāvē vēl draudēdami nezin kam. Un putenis skrien, vaimanā un raud, un auro, griezdamies pār laukiem, kuros nokauts guļ latvju tautas spēks.
Slēpj dzīvos palikušie sirdīs lielu naidu, vairs nezinādami, kam ticēt un ko cerēt, un arvien lielāka sāk degt tiem krūtīs atmaksas un izmisuma guns. Ko skars šī guns, tas sadegs liesmās, sairs plēnēs, sabirs pelnos. Birs pelnos, kaut ar būtu tikpat liels kā visa cara valsts.
Purva dvašas un miglas ēnas neatstājas no strēlniekrindām līdz pašai Rīgas pievārtei, kur kara ceļu un šosejas vietā zem nācēju kājām sāk dimdēt priekšpilsētu ielu bruģis. Tikai tad sāk beigties dūmaku vara, kaut gan miglas mutuļus mana arī šeit, redz visur. Iezilgani kūp kailie dārzi, baisi melno namu jumti, un pilna sēru liekas atkušņnakts.
Gurdi kvēl dažā retā logā priekškaru aizsegtās ugunis, sarkanas kā asinis vai ilgi raudājusi acs. Tad viņas sāk iedegties vienā otrā līdz tam tumšā logā – kaut kur klaudz durvis, dzird satrauktas un apspiestas balsis, un ielās, pa kurām iet atpūtā daudz naktis negulējuši karapulki, sāk zibēt lakatos un sagšās tīti sievu augumi, mana vīriešu stāvus, kas nāk ārā vērot pārnācēju rindas, lai meklētu nakts palsumā dēla strēlnieka seju.
Vai tā ir gaišredzība, neredzamas siržu saites vai arī kas cits, tā neviens nezin sacīt, bet rīdzinieki, kam dēli vai brāļi gājuši kaujās, ik reizes jautuši to brīdi, kad atkal nāk Rīgā viņu gaidītais pulks. Un, dzirdot uz ielas iedunamies savu karotāju soļus, kurus prot atšķirt no lācīgā krieva gaitas katra latvja auss, klaudz durvis, kāpes čīkstēt sāk zem steigā skrejošām pusautām kājām un gaišas piepeši paliek gaidītāju sirdis, istabas.
Meitenes skrien gar kareivjrindām, cenzdamās miglotā mēnesnīcas krēslībā vērot strēlnieku sejas, rast rotu vai vadu, kuram ir gājis kaujā līdzi brālis, līgavainis vai tāpat reiz rotas ballē redzēts jauns kareivis, pēc kura nebeidz skumt tai sirds. Un bēgļu mātes, kam dreb lūpas, rokas, netiek žiglajām jaunavkājām līdzi. Viņas stāv ielu malās, dēlus vārdā sauc, izmisušas lūdz atsaukties tās rotas, kurās viņi dienējuši, un, neatsaucoties nevienam, slauka asaras un gaida vēl, gaida un pēta atnācēju kolonnas un tic, ka tomēr notiks brīnums, no kareivjmasas izsteigsies vingrs strēlnieks – atsauksies viņas puisītis un mātei kā sendienās skries klātu tās auklējums.
Retas kļuvušas strēlniekrindas, gurdāka palikusi viņu gaita, pelēkmelni rādās, uzliesmojot papirosu gunij, gaišāk atvizot mēnesnīcai, kareivju vaigi, kurus melnojuši ugunskuru un granātu dūmi, saldējis Tīreļpurva vējš. Bārdas rugājiem apaugušas vīru sejas, jaunekļiem tās palikušas tumšas līdz zobiem un acu baltumiem, un gaitu tiem padarījis gausu daudz negulētu nakšu miegs.
Viņa gan it kā paliek žiglāka, ejot cauri raudošu sievu rindām un dzirdot, kā min drauga, kauju biedra vārdu tā mātes vai līgavas balss. Ātrāk tad sāk cilāties sagurušās kājas, bet galva dziļāk velkas plecos, kā lūkojot slēpties, mēģinot drīzāk projām tikt, lai neatdarītos pret paša gribu lūpas, nemestu gaidītājai bēdu ziņu, ka velti viņa gaida, jo brāļu kapā apgūlies jau viņas brālis, dēls kritis, lauzdamies vācu dzeloņdrātīs; granātām ārdītām krūtīm ir miris Tīreļpurvā, uz mājām brīvodams sev un savējiem ceļu, Zemgales bēgļu sievas vīrs.
Gausi un smagi nāk atbildes no pārnācēju rindām, un katra ir trieciens, kas liek grīļoties taujātāja augumam, dziļāki nokārties jau sirmot sākušai galvai un zemākiem vēl salīgt pleciem, kurus jau tā liecis arāja vai fabrikstrādnieka gaitās nodzīvotu garu gadu smagums, dzimtenes bēdu svars.
Spocīga un dzeloņbāla ir ziemas atkušņa nakts, kurā nāk Rīgā atpakaļ pirmās latvju brigādes pulki, un visās pilsētas malās ar pārnācējiem, šķiet, ir saplūdušas tuvā Tīreļpurva dvašas – visur viļņo miglas lāņi, un rāvas smakas, kapa saltuma un drēgnu trūdu smakas, liekas, pilns ir kļuvis ielu, laukumu gaiss.
Daudziem kas velti gaidījuši savus mīļos, tie rādās smagos rēgu sapņos asiņaini un bāli – un tēvs redz dēlu, sieva vīru, ko paturējis purva klajums vai paņēmis brāļu kaps. Un bērni, pie kuru gultām šņukst māte, nākusi pēc velta gaidīšanas gājuma, trūkstas no miega, sakās redzējuši tēti, kas nupat bijis pie viņu gultas, bet tētim bijusi pelēkbāla seja, ledus aukstums nācis no tā un no pleciem, tam liecoties pār pagalvīti, biris uz mazo galvām sarmains sniegs.
Savādi baisa, rēgu un miglas pilna ir viņa mēnesnīcas un atkušņa nakts, un daudziem liekas, ka līdz ar dzīvajos palikušo Kurzemes brīvotāju pulkiem ir atnācis no Tīreļpurva ar viņu rindām viens un otrs vairs tikai sapnī redzams sniega kauju talcinieks. Un smags ir daudziem karotājiem miegs, kad tie, beidzot aizsnieguši savas māju vietas, liekas gulēt uz kailas grīdas, pagalvī likuši mantu maisu, un tūliņ cieti mieg, rokām no liela guruma vairs neceļoties atjozt siksnas, atpogāt mēteļu pogas un rīkoties ap sen jau nenoautiem zābakiem.
Sapņos tiem atkal rādās kritušiem un asins paltīm nokaisītie sniega lauki – tos ārda granātas, kapā ložu krusa un dragā šrapneļi. Gārdzuļojošs, gari stiepts dūciens gaisā, kā dzirdot tramvaju atnākam Rīgas rīta agrumā. Tuvāk un tuvāk, ašāk un ašāk – vaid padebeši, viņiem atsaucas purva klajs, un tad, liekas, debesis brūk virs galvas, gunsšalts gāž no kājām, sviež sniegā, jūk melnas zemes blāķi, smagi novaid sils.
Smagi smeldz krūtīs, nelabums žņaudz kaklu – tumsa visapkārt, un virsū šķiet gulstamies zemes svars. Un plaušas izmisušas cīnās pēc elpas, roka cenšas izrakties cauri purva zemes blāķiem, kapa tumsai, kaut arī ārā tikai purva sniegi, drēgns sals un maza sasalušu ierakumu strīpa, ko nepiekusis kapā vācu ložmetējs. Arvien smagāks top krūtīm jau uzgūlušais zemes svars – un lielāka aug dzīva apraktā izmisums, aug viņā alka dzīvot, no kapa ārā tikt. Viņš raustās, sten, juzdams, ka to tūlīt nosmacēs virsū gāzto sasalušo dūņu smagums, nāks noslāpšanas gals.
Viņš saņem visus spēkus, raujas augšup un pamodies redz tikai mītnes tumsu, ko nespēj gaismot dziestošās sveces gals, redz guļošo biedru pelēkās un netīrās, rugājiem augušās sejas, jūt izgarojumu smaku, kas ceļas no piesvīdušiem mēteļiem, savazātām jērenīcām, dienām ilgi neatautām, purvā bristām kājām, un smagi krīt galva tam atpakaļ uz mantu maisa, acis veras cieti – un smadzenes atkal ņem savā varā murgainais un baisais pēckaujas nakts miegs.
Nāk pagurušiem karotāju pulkiem pāri apmākusies nakts. Tās padebeši sijā aukstu lietu, tumsa ir pelēkmelna, un tālumā vēl mana asiņainu blāzmu. Tanī debesmalā, kur palikušas Rīgas ugunis. Vairs neuzmācās ienaidnieks – tas sānis nogriezies, uz Rīgu projām steigdams, - un lietus čalošanas, pelēkmelnas tumsas un izmisuma pilna apņēmusi strēlniekpulkus nakts.
Dubļiem lipuši apavi – jau daudzus desmit kilometrus maršējušas pirmo pulku kājas, bet guruma un dubļu svaru dara smagāku vēl bēdu svars. Vairs kājas nespēj klausīt: turpat izbrauktajos ceļa dubļos un izmirkušos ceļa malu tīrumos krīt vīrs pēc vīra, gulēt noliekas ar mantu maisiņu zem galvas, šauteņstobru rokā, lai skalo sejas lietus straumes, - tumši šalko meži, kurus loka rudens vējš.
Stāv sargi modri savās sargvietās. Šņāc egles, lietus nebeidz līņāt, nakts ir tumša, un gaisā manāms uguns blāzmas atspīdums. Tur sadeg liesmās latvju sētas, kurām gājuši garām dezertieru bari; tur ļāvis savai postītalkai vaļu bēgošais krievu karaspēks.
Deg vidzemnieku ciemati, kas gadījušies cīņas bēgļiem ceļā. Nu arī Vidzemi jau sācis mīdīt savām čugunkājām cilvēku un māju rijējs – karaspoks.
Smags, līdzi nesdams murgu rēgus, pār sagurušajiem strēlniekiembataljoniem izpleš savus spārnus miegs. Dažam nu sapņos rādās tēva mājas un citam mātes kaps. Vēl citi skata savos sapņos dzīvas sejas, un tiem vismocošāks ir dubļos un zem rudens lietus uznākušais rēgu miegs. Griež zobus, vīsta dūres rīdzinieki, sapņos redzēdami līgavas un sievas, kuras tagad vācu varā līdz ar Rīgu. Un citam, gados vecākam, ir dubļos nostājies pie sāniem bālu bērnu pulciņš – mazajiem asarainas sejas, viņi prasa maizi un savu tēti sauc raudādami atpakaļ.
Vēl citi, kurus gluži sagrābuši savā varā jauni vēji, redz drupās brūkam ķēniņtroņus visās malās un sevi karotāju pulkos, kas pakaļ iet gunssārtiem karogiem ap visu zemeslodi un sadegam redz viņu visu dumpja ugunīs.
Vēl lielāks ir to dubļos gulētāju pulks, kas murgu miegā divkārt mana, cik skaista klusuma ir pilni latvju zemes lauki un viņas bērzu birztalas, kas apbirušas visas jau ar rudens lapu zeltu; padebešos nu mana gājputnu klaigas, un sēru pilns ir kļuvis gaiss. Iet arklam pakaļ arājs – lemeši vērš pasarkano mālu, un augstu padebešos dzērvju taurēšana skan. Ceļmalā arājs aptur zirgu, liek roku sev virs acīm, un seja tam top skumja, jo, brizdams ceļa dubļus, iet uz rīta pusi, prom steigdams no savas zemes, latvju tautas spēks.
Ceļš rauj to tālumā, jo svešam prātam tagad klausa Tīreļpurva karotāju kājas, un līdz ar gājuputnu bariem pazūd horizonta malā pēc bataljona bataljons. Jau pazuduši viņu acīm latvju zemes lauki. Svešs, sausu vēju pārstaigāts to priekšā veras stepju izplatījums. Arvienu ašāka top nebūtībā aizejošo pulku steiga, skrien viņiem joņos garām svešas milzu pilsētas ar zaļi kupolotiem dievnamu torņiem, ņirb māla būdu ciemi, salmu jumti, tiem pāri rūcošs ugunsgrēks, dzird lielgabalu dārdus, briesmu zvanu zvanīšanu, bet arvien tālāk traucas pirmais latvju tautas karaspēks – tā bataljonus neatlaiž vairs vaļā, arvien ašāk rauj projām viņu likteņceļš.
Iet latvju karotāju pulki cauri stepju klajumiem – pavisam mazas jau ir palikušas strēlniekrindas -, un tāļu no smilšu kāpām, vērmeļceriem, pēkšņi izaudzis, tiem krusto tālākceļu varens zemes valnis. No vaļņa augšas dvašo uzbrūkošiem pulkiem sejās balta liesmu uguns. Dzird bruņukuģu lielgabalus miglā atrūcam pa labi, un, karotājiem augšup traucoties ar uzdurkļotu bisi vienā, rokgranātu otrā rokā, tiem aizmugurē kā no apakšzemes izbrauc dārdēdamas bruņmašinas, auļodamas brāž tuvāk jātniekmasas, kurām pāri saslējies ir nikni mirdzošs pīķu asmeņu sils...
Guļ ceļa dubļos savu murgu miegu nokusušie bataljoni, nebūtībā šalc projām visi nupat redzētie rēgi, un tad pie gulētājiem nemanot ir atnākuši ciemiņi no veļu valsts. Tie nāk no melnpelēkās nakts tumsas un vienmuļīgās lietus urdzēšanas. Nāk, sēstas blakus gulošiem, sāk skatīties tiem sejās tukšiem acu dobumiem – nav daudziem vaigu, lūpu nava tiem, tik pelēkmelnas miesu skrandas -, un ģindeņiem, kas kaulu rokās tura rūsas apklātas šautenes un paši tērpti dzeloņdrāšu saplosītās šineļskrandās, ir atnākusi līdzi trūdu dvaša, rāvas dūņu smaka – un manāms purvā raktu kapu gaiss... | | Offline | | |
| Mizx | |  Kopš: 26. Apr 2004
No: Rīga
Ziņojumi: 6203
Braucu ar:
|
03 Mar 2010, 13:04:24 Steve rakstīja:
Sob.ieslavs Za.sada - Drošs ātrums
Manuprāt, ļoti laba, interesanta grāmata par autovadīšanu, braukšanu ziemā, sacensībās un situācijām uz ceļa. Lai arī sen izdota, grāmatā aprakstītās situācijas un padomi darbojas joprojām.
Ja nu kāds nav izlasījis, iesaku to izdarīt, nevis pa to laiku, forumos čikstēt par braukšanu ziemā un citiem džigitiem uz ceļa 
Vispār tai ir jauns izdevums ar atjaunotu saturu, vairāk attiecināms uz šobrīd ielās sastopamiem auto. Lietuvieši nopirka tiesības to izdot latviski, vai kaut kas tāds — saņēmu kā dāvanu no izdevējiem Lietuvā. | | Offline | | |
| lowera | |  Kopš: 23. Jul 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 5575
Braucu ar: 1717
| Varbūt kādam ir interesanta grāmata angļu vai latviešu valodā, ko palasīt brīvajā brīdī?
PM
P.S.Varu padalīties ar Stephanie Meyer visām daļām pdf formātā angļu valodā  | | Offline | | |
| RaL | | Kopš: 23. Jul 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 3571
Braucu ar: kruīzu
|
20 Mar 2010, 22:08:45 lowera rakstīja:
Varbūt kādam ir interesanta grāmata angļu vai latviešu valodā, ko palasīt brīvajā brīdī?
PM
P.S.Varu padalīties ar Stephanie Meyer visām daļām pdf formātā angļu valodā
ja tas ir kāds literārs darbs, tad labprāt paņemtu
diemžēl pretī neko dot nevaru, jo ir nogriezts downloads  nākas jautāt kādam citam, lai novelk un atsūta pa skype
ja nu kas, tad raivis03 @ inbox.lv
gan jau tur nav tik daduz mb | | Offline | | |
| lowera | | Kopš: 23. Jul 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 5575
Braucu ar: 1717
| Tas ir romāns, kur visas meitenes iet uz kino - Twilight utt, bet nosūtīšu | | Offline | | |
| RaL | | Kopš: 23. Jul 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 3571
Braucu ar: kruīzu
|
20 Mar 2010, 22:16:56 lowera rakstīja:
Tas ir romāns, kur visas meitenes iet uz kino - Twilight utt, bet nosūtīšu
ok. tad jau palasīšu vajadzētu būt labāk kā kaut kāda filozofiska grāmata par aborigēnu dāvanu apmaiņas tradīcijām, kuru šobrīd lasu  manām angļu valodas zināšanām nāks par labu
ja kādam ir kaut kas vieglā vācu valodā, tad man arī noderētu
p.s. kad es jautāju par grāmatām angļu valodā, tad man kaut ko te ieteica, bet tādas nekur neatradu [ Šo ziņu laboja raivis88, 20 Mar 2010, 22:23:41 ] | | Offline | | |
| RaL | | Kopš: 23. Jul 2006
No: Rīga
Ziņojumi: 3571
Braucu ar: kruīzu
| man ēģiptiešu meitene tikko ieteica
Life expectancy - Dean Koontz
http://www.deankoontz.com/books/life-expectancy
nezinu, par ko un kas, bet esot laba ja nu internetā kaut kur atrodi, kur novilkt..
pašam izdevās novilkt atvēršu, ja strādās un ir interese, varu nosūtīt
sanāca, vienīgais nav pdf, bet daudz word dokumenti. nezinu, vai būtu parcīgi lasīt  [ Šo ziņu laboja raivis88, 20 Mar 2010, 22:36:31 ] | | Offline | | |
| uzo | |  Kopš: 09. May 2008
No: Rīga
Ziņojumi: 711
Braucu ar: dārgu pasātu
| izlasīju - iesaku
Iepirkts veikalā uz Dzirnavu ielas Robert's Books | | Offline | | |
|
|
| Android | | Kopš: 16. Dec 2003
No: Rīga
Ziņojumi: 5114
Braucu ar: pilnpiedziņas nemotoru
| Nesen sāku lasīt Mario Puzo's "The Godfather" - par mafiozo ģimeni Ņujorkā 1940-tajos gados.
Visai aizraujoši, pie viena palīdz atsvaidzināt angļu valodas zināšanas.
Vakar drusku aizrāvos - vienā setā ~120 lpp izlasījās - tiešām ļoti aizraujoši.
Grāmatu iepirku Jāņa Rozes grāmatnīcā par ~5Ls.
-----------------
В этом вашем интернете хрен поймешь, кто прикалывается, а кто реально дебил.
| | Offline | | |
dace  | |  Kopš: 24. Nov 2003
Ziņojumi: 7152
Braucu ar: 44
| dzheki lasa! reku jums | | Offline | | |
| ilze | |  Kopš: 11. Nov 2004
Ziņojumi: 4879
Braucu ar:
| Pieķēros "Kapteiņa Granta bērnu" oriģinālajam 1943. gada izdevumam. Daudz "garšīgāka" lasīšana! [ Šo ziņu laboja ilze, 12 Apr 2010, 11:27:40 ]
-----------------
| | Offline | | |
| mc | |  Kopš: 11. Apr 2009
No: Rīga
Ziņojumi: 48014
Braucu ar: lēnu žurciņu
| kursh man iedos Graafu Montekristo palasiit  ?
pretii varu dot kautko no savaam graamataam. Protams uz atdoshanu
Ir "Triis musketieri" jaunaa izdevumaa - abas graamatas.
-----------------
| | Offline | | |
|
Moderatori: 968-jk, AV, BlackMagicWoman, Exclusivity, GirtzB, Lafter, MarC, PERFS, PG, RVR, SteelRat, VLD, linda, mrc, noisex, smudo, xjs_4
|
