Tēma: Braucēji, bļin... III

Kopš: 19. Apr 2005

Ziņojumi: 686

Braucu ar: VW Polo 1.7 SDI 1998.

08 Nov 2013, 13:22:17 shmurger rakstīja:

08 Nov 2013, 13:01:34 Chainsaw rakstīja:
Lauva ir melvins ?
te nesen redzēju kā Melvins pilnīgi acīmredzami un nagla pārkāpj satiksmes noteikumus, gribēju tvnetam rakstīt, bet apžēlojos(aizmirsu)

vairāk izklausās pēc vwfana un melvina krustojuma.

Kopš: 01. Aug 2009

No: Rīga

Ziņojumi: 17948

Braucu ar:

08 Nov 2013, 13:28:43 Lauva rakstīja:

Diemžēl nepazīstu ne Melvinu, nedz VWfanu.

Kopš: 16. Sep 2005

Ziņojumi: 3704

Braucu ar: mn83 pa garaazhu

[ Šo ziņu laboja otomars, 08 Nov 2013, 13:47:50 ]

Kopš: 19. Apr 2005

Ziņojumi: 686

Braucu ar: VW Polo 1.7 SDI 1998.

08 Nov 2013, 13:46:58 otomars rakstīja:
Lauva .tu nebiji tas kuram acii skropsta iekrita un tik stipri grauza ka bija jaalaizh stuure valja labi ka draudzene paarnjjeema vadiibu......

Kopš: 16. Sep 2005

Ziņojumi: 3704

Braucu ar: mn83 pa garaazhu

08 Nov 2013, 13:52:39 Lauva rakstīja:

08 Nov 2013, 13:46:58 otomars rakstīja:
Lauva .tu nebiji tas kuram acii skropsta iekrita un tik stipri grauza ka bija jaalaizh stuure valja labi ka draudzene paarnjjeema vadiibu......

Tas bija pirms daudziem, daudziem gadiem.
Manuprāt, šī diskusija sāk novirzīties no sākotnējās tēmas, kas veltīta citu ceļu satiksmes dalībnieku rīcības un uzvedības apspriešanai.

Kopš: 19. Apr 2005

Ziņojumi: 686

Braucu ar: VW Polo 1.7 SDI 1998.

08 Nov 2013, 13:55:01 otomars rakstīja:

08 Nov 2013, 13:52:39 Lauva rakstīja:

08 Nov 2013, 13:46:58 otomars rakstīja:
Lauva .tu nebiji tas kuram acii skropsta iekrita un tik stipri grauza ka bija jaalaizh stuure valja labi ka draudzene paarnjjeema vadiibu......

Tas bija pirms daudziem, daudziem gadiem.
Manuprāt, šī diskusija sāk novirzīties no sākotnējās tēmas, kas veltīta citu ceļu satiksmes dalībnieku rīcības un uzvedības apspriešanai.

no saakuma paskaties uz sevi no malas....

Kopš: 02. Feb 2009

No: Jelgava

Ziņojumi: 23038

Braucu ar:

[ Šo ziņu laboja karlsonss, 08 Nov 2013, 14:23:08 ]

Kopš: 08. Jan 2013

No: Jelgava

Ziņojumi: 1020

Braucu ar:

08 Nov 2013, 14:07:45 karlsonss rakstīja:
Kad visi bija sanākuši un sasēduši glītā aplī, vakara vadītājs, uzvalkā ģērbies, kopts un nolaizīts nelietīgam advokātam līdzīgs vīrietis svinīgi piecēlās kājās un teica ievadrunu.

- Labdien! Es esmu pašpasludināts psihoterapeits un koučs Kristiāns Zābaciņš, bet, lūdzu, sauciet mani par Moderatoru. Khm... Khm... Šovakar esam sanākuši šajā atbalsta grupā, lai risinātu kādu jūsu kopīgu problēmu, proti, atkarību no komentēšanas interneta portālos, vortālos, soctīklos un visur citur, kur vien ir poga „Pievienot Komentāru”... Khm, khm... Jūs esat šeit, lai cīnītos ar savu atkarību, tādēļ palūgšu visus pēc kārtas pulksteņa rādītāja virzienā piecelties kājās, sasveicināties, nosaukt savu nikneimu, īsi pastāstīt par sevi un piebilst: „Esmu atkarīgs no anonīmu komentāru publicēšanas internetā.”
- Es vēlētos precizēt, - sparīgi iejaucās izspūris, bārdains četrdesmitgadnieks pelēkā vilnas džemperī, - pulksteņu rādītāja virzienā, skatoties no augšas vai apakšas?
- No kreisās uz labo, idiņ, kā Saule debesīs - viņam nekavējoties izsmējīgi attrauca kārns, pumpains un garmatains pusaudzis platā, melnā tēkreklā ar zaļu miroņgalvu uz vēdera, - laikam skolā neesi gājis, jā?
- Sīkais, pieraujies, - vīrs džemperī nepalika parādā, - man inženiera diploms bija kabatā jaut tad, kad tavs papucis vēl tikai onanēt mācījās!
- Stop! Stop! Stop! – pusaudža atbildes gājienu izjauca psihoterapeita kliedziens, - lūdzu nepāriesim pie personībām un nenovirzīsimies no temata, tas ir... ē-ē... saglabāsim fokusu uz mūsu kopējo mērķi, cīņu ar atkarību! Labi?

Strīdnieki apmainījās dedzinošiem skatieniem, tomēr pieklusa.

- Tātad tā, - turpināja vakara vadītājs, - lai nebūtu pārpratumu, sāksim no jums, - viņš norādīja uz bārdaini, - un tālāk katrs nākamais pa kreisi no jums, protams, izlaižot mani pašu, jo es jau pieteicos, - Moderators paķiķināja, viņam likās, ka beidzamā piebilde izdevusies varen asprātīga.

Bārdainais džempervīrs gurdi pieslējās kājās.

- Nū... Labdien, tātad... Mans nikneims ir Anonīms, esmu radioinženieris pēc izglītības, bet tā kā Latvijas rūpniecība, pakļaujoties rietumu lielkapitāla diktātam, tika sagrauta, strādāju vienā firmā par tīkla administratoru. Nū... Un es esmu atkarīgs no anonīmu komentāru publicēšanas internetā un... jā... Nemaz nemēģiniet noteikt manu IP adresi... Hi-hi! – viņš uzvaroši pasmaidīja.
- Hā, tad tu esi tas apsēstais, kam visur sazvērestības, citplanētieši, sorosīti, Kremlis un pasaules gals rēgojas? Prieks iepazīties! Kā pārdzīvoji 21.decembri? Ar sausām biksēm? – atkal iejaucās pumpainis, - Un tu vēl ar savu diplomu lielījies. Hā, hā, hā! Aizej un norauj to podā, idiņ!
- Tu esi sīks muļķītis, kas dzīvē neko, izņemot datorspēles, nav redzējis, - nesatricināmi atcirta Anonīms, - tādēļ būs labāk, ja izlabosi savu vecāku kļūdu un iesi pats norauties podā.
- Stōōōp! – Moderatoram atkal bija jācērtas pa vidu, - Beidziet taču rieties un vismaz normāli iepazīstieties! Nākamais, lūdzu!

Pa kreisi no Anonīma sēdēja sirma kundzīte pensionāres gados ar suitu aubīti galvā un rūtainu adīkli klēpī. Lai pieceltos, viņa vispirms sāniski nošļūca no sēdekļa, tad pieliecās un pagriezās pa simtsastoņdesmit grādiem, demonstrējot klātesošajiem pamatīgu kurzemnieces pakaļu. Šis manevrs bija nepieciešams, lai noliktu uz krēsla adīkli. Pēc tam viņa iztaisnojās un pagriezās ar seju pret pārējiem.

- Labvakar, mīlīši! Es esmu Ome, pensionāre, kuru līdzšinējās valdības ir aplaupījušas līdz vīlītei un es pateicos Ventspils domei, kas manās mājās uzstādīja datoru un pieslēdza internetu. Bez Lebmerga kunga atbalsta es būtu pavisam informācijas vakuumā, jo televīzija ir sorosītu rokās, un jums neizdosies viņu ielikt cietumā, jo tauta ir par to lai Lemberga kungs būtu ministru prezidents, – un viņa uzsāka iepriekšējo manevru pretējā virzienā: pagrieza muguru, noliecās, atkal ļaujot aplūkot vareno kuršu lepnumu, paņēma adīkli, atkal apgriezās un ar nupat izrādīto iespaidīgo ķermeņa daļu mēģināja uztaustīt krēsla malu.
- Paga, paga! – Moderators pacēla rādītājpirkstu, - un kur tad piebilde par atkarību?
- Ā... Nu es nemaz neesmu tik atkarīga no tiem komentāriem, vienkārši man ikdienā nekā cita nav, ja neskaita folkloras kopas mēģinājumus un piedalīšanos Lemberga kunga tiesās. Es tikai reizēm redzu, ka cilvēki ir pavisam akli un tiem jāparāda patiesības īstā seja.
- Labi, bet cik daudz laika jūs veltāt komentēšanai internetā?
- Ne jau nu daudz. Kādas četras piecas stundiņas dienā. Kas tas ir? Nieks vien.
- Tātad raujoties, ja tā varētu teikt, uz pus slodzi, jūs tomēr sevi neuzskatāt par atkarīgu no komentēšanas? Vai es pareizi sapratu?
- Nu varbūt arī esmu mazliet atkarīga, - Ome sabozās un ieurba degunu rokdarbā.
- Labi! Nākamais!

Aiz Omes bija vēl viena pamatīga dāma. Jebkurš pieklājības neapgrūtināts interneta komentētājs viņu nešauboties nosauktu par „resnu govi”.

- Svekiņi, vārguļi! – viņa enerģiski iesāka biezām brillēm zibot un speķainiem nekatras krāsas matiem nepaklausīgi lodājot pa uzspīlētu kostīmu, - jūsu zināšanai es esmu pazīstama ar segvārdu Bokseris un jūs varat uzskatīt, ka esmu atkarīga no komentēšanas internetā, bet Dievs mans liecinieks, es nelikšos mierā, kamēr beidzamais oligarhs nesēdēs cietumā un beidzamais okupants neiekāps Maskavas vilcienā. Tā lūk!
- Paldies, Bokseri! Nākamais, lūdzu! – nākamais bija tieši pats psihoterapeits, tādēļ izteiksmīgi pārnesa sakļautas rokas no labā sāna uz kreiso, tā parādot, ka itin kā izlaiž gājienu, - jo es taču jau atdzinos, hi, hi! – viņam tas aizvien šķita uzjautrinoši.

Iepretī Anonīmam ar kaulainu pakaļu ķebli skrāpēja tas pats lecīgais pusaudzis ar miroņgalvu uz krekla. Viena pumpa bija pārsprāgusi un no tās sūcās tieva strutu strūkliņa.

- Čau! Es esmu Gudrais, reizēm parakstos arī kā Analītiķis. Man patīk tusēt vebā un saukt lietas īstajos vārdos. Jā, es esmu politnekorekts, un ja kāds idiņš uzprasās, tad es viņam to atklāti pasaku sejā, jā?

Visi sāka smieties. Moderators, pūloties saglabāt nopietnu fizionomiju, ievilka un aizturēja elpu, tomēr beigās lūpas padevās spiedienam un gaiss no viņa izplūda eksplozīvi ar sulīgam purkšķim līdzīgu skaņu. Visi iesmējās vēl skaļāk.

- Jūs visi esat idiņi, galīgi idiņi! – histēriski ķērca Gudrais alias Analītiķis, - jūs vispār neko nesaprotat!

Smiekli auga augumā. Gudrais pieleca kājās un, apgāžot sēžamo, izskrēja no telpas.

- Tā. Lūdzu mieru! Mieru! – dakteris ņēmās visus pieklusināt, - šodien esam zaudējuši vienu biedru, bet es ceru, viņš vēl atgriezīsies.
- Protams, - piebalsoja Anonīms, - mammīte viņu pie rociņas atvedīs atpakaļ.
- Mammīte neatvedīs, - nu jau nopietnāk iebilda Moderators, - cik zinu, viņš dzīvo ar vecmammu, jo abi vecāki Anglijā... Nu jūs jau zināt... Anglijā...
- Šitā jenotu valdība mūs visus turp aizdzīs, - ierunājās trīs dienas neskuvies jaunskungs džinsos pa labi no Anonīma, - es arī domāju kravāt mantas. Apnikusi šitā nabadzība. Jāiet ielās!
- Tad uz Angliju vai ielās? – rezignēti apvaicājās biroju žurkas tipa jaunkundze, nākamā aiz nupat iztukšotā padirseņa.
- A tev ta kas, - uzrunātais neizcēlās ar izsmalcinātām manierēm, - tev točna uz ielas jāiet strādāt, nevis kompis jāklabina. Tipiska jenotu padauza. Tikai uz ielas tu arī nevienam nebūsi vajadzīga, krievu meičas smukākas. Nu, varbūt kāds piedzēries anglis sagribēs tevi apčurāt...
- Stōōōp! Stōōōp! Beidziet! – Moderators kliedza plaukstu veidotā taurītē, - Beidziet, lūdzu šos apvainojumus! Jūs esat šeit, lai atbrīvotos no tā visa.
- Jā, bļe, - nesatricināmā mierā viņam atbildēja džinsotais prostitūcijas teorētiķis, - viens nupat jau atbrīvojās, krēsls pat tukšs palika, hā-hā! Es atbrīvošos, kad aizbraukšu no šitās latvānijas, paņatno?
- Tad ko tu te vēl sēdi, - viņam uzklupa Bokseris, - lidmašīnas katru dienu lido. Savāc savas smukās krievu meičas un tinies zivis konservēt!
- Nu tevi jau točna līdzi neņemšu. Tur tādas resnas govis kā tu ir katra otrā, hā-hā. Un zivis štancē tikai muļķi, es jau nu darbu normālāku atradīšu un dzīve tur vispār ir citā līmenī, paņatno?
- Pats labāk uz sevi paskaties, - Bokseri metās atbalstīt kantora žurka, - neskuvies, smirdīgs deģenerāts. Noteikti neko citu kā čipsus, alu un REN TV nezini. Tādam mērkaķim pat atejas mazgāt neviens neuzticēs.
- A ko man skatīties, alus, čipsi un sviedri ir normāla veča smaka, paņatno? Un es nedēļā izvālēju vairāk čiksu, nekā tu savā jenota prātā spēj saskaitīt, tā ka aizver šūplādi, lai protēzes neizripo, paņatno?
- Klu-su-mu! – auroja Moderators, viņa pieri rotāja zaigojošas sviedru virtenes, - Klusumu! Klusumu! Klusumu!

Klusums tiešām iestājās.

- Mīļie mani, cienītie un godātie! Tā mēs nekur netiksim. Mums vienam otru jāatbalsta! Mums jāieklausās! Jāpūlas saprast! Kā gan citādi, lai tiekam galā ar nomācošo komentēšanas un savstarpējās zākāšanās atkarību? Esiet iecietīgi! Lūdzu!

Visi kaunīgi iedūra degunus zābakos un klusums kļuva neveikls.

- Tā! Lūdzu, nākamais!

Nākamā bija tieši tā pati kantora žurkai līdzīgā jaunkundze.

- Labdien, labdien! Esmu vienkārši Anda un tā arī parakstos, strādāju tiešās pārdošanas jomā, pārdodu reklāmu interneta katalogos un tā. Jā, esmu atkarīga no interneta, no komentēšanas un no sociālajiem tīkliem, taču uzskatu, ka mūsdienu cilvēkam tas ir normāli.
- Aha, tāds jau ir tas jaunās pasaules kartības plāns, - Anonīms domīgi māja ar izspūrušo ērkuli, - uzsēdināt visus uz vadiem un pakļaut pilnīgai kontrolei. Hā, bet manu IP adresi viņi neizskaitļos, tas gan! Lai sūkā ledu!
- Kas tur ko skaitļot, - jaunskungam džinsos atkal bija viedoklis, - Tvaika iela ir tava adrese, hā-hā!

Anonīms atstāja uzbrukumu bez ievērības, tā liekot noprast sava intelekta nesamērojamo pārākumu. Kā saka, cilvēki ar gliemežiem nerunā un uz amēbu pirdieniem neapvainojas.

Aiz Andas nāca kārta glītai, atturīgai un vienlaicīgi visai seksapīlīgai jaunai sievietei, kas līdz šim nebija piedalījusies diskusijās.

- Labdien! Mani sauc Ļena, - viņai bija uzbudinoši gaisīgs krievu akcents, - man ir 24 gadi, es strādāju valsts iestādē par juristi un internetā parakstos... – viņa nopūtās, pielika pirkstu pie pilnīgajām lūpām un palieca ar to uz leju apakšlūpu, vienlaicīgi muķīgi pasmaidot, - nu... es parakstos ar nikneimu Latvietis...

Vispirms bija dziļš dziļš klusums. Varēja pat dzirdēt, kā kaktā rosās zirneklis un zem grīdas seguma auļo prusaks. Pirmā noreaģēja Bokseris.

- Ak tu Antonijas ielas kuce! Es jau zināju, ka aiz nika Latvietis slēpjas Salašņu Centra provokators! Kad es tev saku: labāk sakravā čemodānus un joz uz Maskavas vilcienu, kamēr dzīva esi!
- A ko tu man draudi, - Latvietis metās cīņā, - es te esmu savā zemē. Es te piedzimu un man ir tādas pašas tiesības kā tev. A tādi kā tu, tūdaliņi, valsti noveda līdz bankrotam. Jūs labāk paši brauciet prom uz Angliju, lai mēs varam te ieviest kārtību!
- Kādā savā zemē? – Bokseris bija nikns nepajokam, - tavus senčus šurp atveda vergot padomju impērijai, bet pēc deviņdesmitā gada, kopš jūs palikāt bez sava saimnieka, esat kā tāds klīstošais holandietis bez mērķa un sajēgas. Tik vien zināt, kā dejot pēc Maskavas stabules un gānīt latviešu tautu, kas jums deva brīvību un patvērumu.
- Ko tu muldi, resnā govs, - alus un čipsu bruņinieks nesvārstoties nostājās jaunības un seksuālās pievilcības pusē, - krievi rullē, paņatno! Viņiem ir normāls prezidents, astoņi dani un deltaplāns un, ja kas, savā cienījamajā vecumā kopā ar Berluskoni čiksas vālē tā, ka kūsas kūp. Meņģelejeva tabula, labākais šņabis un normāli seriāli, nevis kaut kādi ugunsgrēki. Es arī balsošu par es-cē, paņatno? Tikai krievi var sakārtot auseklīšu izzagto valsti.
- Man patīkami, ka ir arī saprātīgi latvieši, - valšķīgi zibinot acis sava aizstāvja virzienā koķeti nočivināja Latvietis.
- Tātad šis nodzēries bezdarbnieks ir tas saprātīgais latvietis, jā? – salti pajautāja Anda.
- Zdravstvuj, žopa! – atsaucās slāvu dailes cienītājs, - Es, ja kas, esmu Janka, kaut gan mani patiesībā sauc Olafs, un es neesmu bezdarbnieks, es strādāju par menedžeri firmā.
- Vai tiešām par menedžeri? – Anda pauda neticību, - ko tad tu tur menedžē? Vai grīdas lupatu?
- Es, ja kas, pārdodu gultņus, strādāju ar klientiem un man ir dators uz galda, paņatno? Un es rakstos netā, jo man tā patīk un nevienam atļauju neprasīšu un priekšnieks, ja kas, lai iet dillēs, es jau nu neesmu tas, kas par tiem grašiem ies vergot, kamēr viņš ar džipu maukas vizina. Zagļi visapkārt. Labāk lai nāk krievi. Vismaz šņabis un cigiņas būs lētāk.
- Tu zināji, ka esi pilnīgs deģenerāts? – viņam uzbļāva Bokseris, - Tādi kā tu nodzer Latviju, brāļojas ar Kremļa pakalpiņiem un pēcāk visās nelaimēs vaino tos, kas vismaz kaut ko dara.
- Žaunas, govs, žaunas! Ko jūs esat divdesmit gados sadarījuši? A Ušakovs, paskaties, pāris gados Rīgu no drupām pacēlis.
- No kurienes pacēlis, no kādām drupām? - Anda atkal uzbruka ar pretīgiem jautājumiem, - No Saktas puķu tirdziņa drupām? Rīgas Satiksmes drupām? Vai Rīgas budžeta cauruma drupām?
- Tu sorosītu kaza būtu paklusējusi, citādi es ap acīm tev tādu jenota veiksmes stāstu uzzīmēšu, ka Dombrovskis nomirs no skaudības.

Slēpjoties no agresīvās apkārtnes, Latvietis ieritinājās Jankam klepī un apķērās ar rokām ap kaklu.

- Ak, tu mans lieliskais latvieti, - viņa saldi dūdoja tam ausī.

Lieliskais latvietis cieši turēja jauno draudzeni, gādīgi slēpjot to smacīgas elpas un miesas izgarojumu mākonī no naciķu un sorosītu cietsirdīgajiem tīkojumiem.

Koučojošais psihoterapeits jau kuro reizi ņēmās visus samierināt, skaidrojot, cik svarīgi ir saglabāt mieru, paškontroli, loģisku domāšanu un savstarpēju cieņu. Pēc zināma spiediena viņam izdevās atkal uz mirkli ieviest kaut ko mieram līdzīgu, taču tieši brīdī, kad viņš taisījās spert nākamo terapijas soli, jo visi bija stādījušies priekšā un aplis noslēdzies, ierunājās Ome.

- Ja būtu Lembergs pie varas, tad būtu kārtība un pārticība.
- Protams, - Anda sparīgi māja ar galvu, - Lembis ir Santaklausa brālēns, viņam ir lidojoši ziemeļbrieži un neizsmeļams dāvanu maiss.
- Smejies, smejies, meitiņ, bet citu tad nav. Ne jau tas puika Dombrovskis un tā rudā palaistuve. Tie tik runāt māk un intrigas vērpt.
- Ja ne Dombrovskis, tu par savu devalvēto latu pensiju tagad varētu labājakā gadījumā svecīti sev nopirkt.
- Tavs Dombrovskis, meitiņ, man gribēja pensiju atņemt, labi, ka Lemberga kungs neļāva.
- Ak tā gan. Ko vēl viņš neļāva? Laikam jau pasaules galu 21.decembrī arī viņš atcēla, jo nevarēja samierināties ar miršanu, pirms nav pasēdējis prezidenta krēslā?
- Uz cietuma ķebļa viņam sēdēt! – Bokseris piesvieda malku ugunij, - viņam un visai pārējai bandai ar Šķēli un Šleseru priekšgalā!
- Apraujies, naciķu govs! – viņai oponēja Janka, glāstīdams Latvieša cisku, lēni, bet nepielūdzmi tuvojoties jaunās dāmas kaunuma pauguram, - ja kādam jāiet cietumā, tad tas ir Dombrovskis ar visu jenotības kliķi. Lembergs vismaz normāls saimnieks, nepieļaus eiriku ieviešanu.
- Eiro ir Latvijas vienīgā alternatīva, - iebilda Anda.
- A tu zini, ka ieviešot eiro, simtiem valūtas maiņas punktu darbinieku paliks bez darba? – no sava džinsotā cietokšņa augstumiem argumentēja Latvietis, - Par to tu padomāji? – viņa vienlaicīgi centās atturēt puiša plaukstas neatvairāmo virzību uz klēpi un ar sēžu izbaudīt piebriedušo kunkuli viņa biksēs.
- Nu un kas? Nāksies tam tavam es-cē elektorātam beidzot sākt normālu darbu darīt.
- Tipa sēdēt uz telefona un tirgot pikseļus uz servera?
- Lai vācas uz roģinu! – Bokseris jau atkal iesaistījās ar vienīgo konstruktīvo risinājumu.
- A tevi neviens nejautāja, - atcirta Latvietis, jūtot kā Jankas zeltnesis cauri plānajiem svārciņiem un tīri simboliskajām biksītēm maigi bada kutekli.
- Es teikšu tā, - no dižu domu dziļumiem pacēlās Anonīma balss, - eiro ir iluminātu plāna sastāvdaļa. Vispirms viņi apvienos visu valstu valūtas, sapludinās rases un tautas, samazinās cilvēku skaitu līdz miljardam un tad nodos visus verdzībā humanoīdiem no planētas Zeta Bē Zauers, - bet viņā neviens neklausījās.

Janka bija pamanījies atpogāt bikšu priekšu un ieslidināt savu internacionālās draudzības zizli jebkādas pretošanās spējas zaudējušajā Latvietī un viņiem apkārtējie notikumi vairs neeksistēja. Anda un Bokseris grauzās savā sarpā un draudzīgi uzbruka Omei, kas nesatricināmā mierā atvairīja visus uzbrukumus ar svētā Lemberga vārdu uz lūpām. Anonīms, piemirsis par cilvēcei draudošajām briesmām, vēroja Jankas un Latvieša ņemšanos, cerot starp kleitiņas krokām ierudzīt to daiļo ziedu, ko jau gadiem bija aplūkojis vien uz datora ekrāna, savos bezgalīgajos interneta ceļojumos apslēptas zīmes meklējot, pa laikam uzduroties piezemētiem prātiem lietošanai izliktam saturam. Moderators pavisam apjucis bez skaņas vārstīja muti kā slāpstoša zivs. Viņa salkani slīpēto kretīna masku bija nomainījusi dabiski zemnieciska apstulbuma grimase. Gribējās iedzert.

Par laimi nupat bija beigusies nodarbība anonīmo alkoholiķu atbalsta grupā un dzērājiņi vilkās prom, gudrojot kur varētu atrast mierīgu stūrīti līdzpaņemto pirmās nepieciešamības līdzekļu utilizācijai. Viens no viņiem pabāza galvu durvju šķirbā, un novērtējis situāciju, arī roku ar brīnišķīgu pusstopu.

- M? – viņš jautājoši pasvārstīja pudeli.

Moderators piekrītoši pamāja ar galvu. Nākamajā mirklī telpā iebira bariņš vīriešu un sieviešu un, kā izrādījās, katram bija kaut kas dzerams līdzi. Un dažiem pat visai cienījami krājumi. Būdami pieredzējuši atbalsta grupu dalībnieki, viņi bez vilcināšanās metās iepazīties.

- Labdien, mani sauc Pēteris, esmu dzērājs un tieši tādēļ tūdaļ pat taisos piedzerties.

Un tādā garā. Visi iepazinās, sadzēra un kāri iesaistījās politiskajā diskusijā. Vienīgi Janka un Latvietis nepievērsa apkārtnei uzmanību. Kāds Jankam piedāvāja alus pudeli.

- Ņem, puis, atjauno šķidruma krājumus organismā!

Janka kāri iezīdās dzeramajā un viņa kustības kļuva enerģiskākas.

- Un ko piedāvāt dāmai?
- Šampānieti, ja ir, - caur puspievērtiem plakstiņiem stenēja Latvietis.

Arī šampānietis atradās un meitene, ātri apskurbusi, kļuva brīvāka kustībās un ļāvās pilnīgai baudai, atmetot jebkurus mēģinājumus kaut ko noslēpt apkārtējo acīm. Daļai apkārtējo tas bija pilnīgi vienaldzīgi, jo viņi kliedza viens otra virzienā arvien baisākus apvainojumus un pamazām taisījās un kautiņu, turpretim daži gardēži, malkojot dienišķo spirtotā dzēriena devu, ar baudu vēroja kā Latvieša Ļenas lieliskais ķermenis arvien noteiktāk lobījās laukā no traucējošo drēbju kārtas. Gaisā izplatījās stiprs sievietes un vīrieša ķermeņa šķidrumu kokteiļa aromāts. Caur pavērtajām durvīm tas izlavījās gaitenī un ievirpuļoja telpā, kur anonīmie no seksa atkarīgie ļautiņi klāstīja viens otram, kad un kādos apstākļos atkal gadījies kļūmīgs solis ar dzimumorgāniem.

- Un es noliecos, lai paceltu nokritušo pildspalvu, - stāstīja apaļīga taču ļoti tīkama blondīne, - un tad es jutu ka viņš skatās uz manu pakaļu. Es gribēju atliekties, bet viņš skatījās, skatījās, skatījās un es jutu, ka kļūstu mitra un tad es pilnīgi negribot izliecos tā, lai viņš var vēl labāk redzēt zem svārkiem un es jutu, kā viņš skatās un... – viņas nāsis iepletās, jo tās bija sasniedzis aromāts no anonīmo komentētāju telpas. Viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja un tad gluži kā mēnessērdzīga devās izgarojumu avota virzienā.
- Kurp jūs? – uztraucās grupas vadītājs, bet viņa vairs nedzirdēja.

Arī pārējie saoda rūgteni saldo smaržu un kā dzērvju kāsis sekoja blondīnei, pilnībā ignorējot psihoterapeita protestus. Pēc minūtes uzbudinātā seksoholiķu procesija sastapās ar iekarsušu alkoholiķu un satrakotu strīdnieku kompāniju.

Neiedziļinoties turpmākajās detaļās: tajā dienā uzvarēja mīlestība.

Kopš: 01. Aug 2009

No: Rīga

Ziņojumi: 17948

Braucu ar:

08 Nov 2013, 14:12:59 meija rakstīja:

08 Nov 2013, 14:07:45 karlsonss rakstīja:
Kad visi bija sanākuši un sasēduši glītā aplī, vakara vadītājs, uzvalkā ģērbies, kopts un nolaizīts nelietīgam advokātam līdzīgs vīrietis svinīgi piecēlās kājās un teica ievadrunu.

- Labdien! Es esmu pašpasludināts psihoterapeits un koučs Kristiāns Zābaciņš, bet, lūdzu, sauciet mani par Moderatoru. Khm... Khm... Šovakar esam sanākuši šajā atbalsta grupā, lai risinātu kādu jūsu kopīgu problēmu, proti, atkarību no komentēšanas interneta portālos, vortālos, soctīklos un visur citur, kur vien ir poga „Pievienot Komentāru”... Khm, khm... Jūs esat šeit, lai cīnītos ar savu atkarību, tādēļ palūgšu visus pēc kārtas pulksteņa rādītāja virzienā piecelties kājās, sasveicināties, nosaukt savu nikneimu, īsi pastāstīt par sevi un piebilst: „Esmu atkarīgs no anonīmu komentāru publicēšanas internetā.”
- Es vēlētos precizēt, - sparīgi iejaucās izspūris, bārdains četrdesmitgadnieks pelēkā vilnas džemperī, - pulksteņu rādītāja virzienā, skatoties no augšas vai apakšas?
- No kreisās uz labo, idiņ, kā Saule debesīs - viņam nekavējoties izsmējīgi attrauca kārns, pumpains un garmatains pusaudzis platā, melnā tēkreklā ar zaļu miroņgalvu uz vēdera, - laikam skolā neesi gājis, jā?
- Sīkais, pieraujies, - vīrs džemperī nepalika parādā, - man inženiera diploms bija kabatā jaut tad, kad tavs papucis vēl tikai onanēt mācījās!
- Stop! Stop! Stop! – pusaudža atbildes gājienu izjauca psihoterapeita kliedziens, - lūdzu nepāriesim pie personībām un nenovirzīsimies no temata, tas ir... ē-ē... saglabāsim fokusu uz mūsu kopējo mērķi, cīņu ar atkarību! Labi?

Strīdnieki apmainījās dedzinošiem skatieniem, tomēr pieklusa.

- Tātad tā, - turpināja vakara vadītājs, - lai nebūtu pārpratumu, sāksim no jums, - viņš norādīja uz bārdaini, - un tālāk katrs nākamais pa kreisi no jums, protams, izlaižot mani pašu, jo es jau pieteicos, - Moderators paķiķināja, viņam likās, ka beidzamā piebilde izdevusies varen asprātīga.

Bārdainais džempervīrs gurdi pieslējās kājās.

- Nū... Labdien, tātad... Mans nikneims ir Anonīms, esmu radioinženieris pēc izglītības, bet tā kā Latvijas rūpniecība, pakļaujoties rietumu lielkapitāla diktātam, tika sagrauta, strādāju vienā firmā par tīkla administratoru. Nū... Un es esmu atkarīgs no anonīmu komentāru publicēšanas internetā un... jā... Nemaz nemēģiniet noteikt manu IP adresi... Hi-hi! – viņš uzvaroši pasmaidīja.
- Hā, tad tu esi tas apsēstais, kam visur sazvērestības, citplanētieši, sorosīti, Kremlis un pasaules gals rēgojas? Prieks iepazīties! Kā pārdzīvoji 21.decembri? Ar sausām biksēm? – atkal iejaucās pumpainis, - Un tu vēl ar savu diplomu lielījies. Hā, hā, hā! Aizej un norauj to podā, idiņ!
- Tu esi sīks muļķītis, kas dzīvē neko, izņemot datorspēles, nav redzējis, - nesatricināmi atcirta Anonīms, - tādēļ būs labāk, ja izlabosi savu vecāku kļūdu un iesi pats norauties podā.
- Stōōōp! – Moderatoram atkal bija jācērtas pa vidu, - Beidziet taču rieties un vismaz normāli iepazīstieties! Nākamais, lūdzu!

Pa kreisi no Anonīma sēdēja sirma kundzīte pensionāres gados ar suitu aubīti galvā un rūtainu adīkli klēpī. Lai pieceltos, viņa vispirms sāniski nošļūca no sēdekļa, tad pieliecās un pagriezās pa simtsastoņdesmit grādiem, demonstrējot klātesošajiem pamatīgu kurzemnieces pakaļu. Šis manevrs bija nepieciešams, lai noliktu uz krēsla adīkli. Pēc tam viņa iztaisnojās un pagriezās ar seju pret pārējiem.

- Labvakar, mīlīši! Es esmu Ome, pensionāre, kuru līdzšinējās valdības ir aplaupījušas līdz vīlītei un es pateicos Ventspils domei, kas manās mājās uzstādīja datoru un pieslēdza internetu. Bez Lebmerga kunga atbalsta es būtu pavisam informācijas vakuumā, jo televīzija ir sorosītu rokās, un jums neizdosies viņu ielikt cietumā, jo tauta ir par to lai Lemberga kungs būtu ministru prezidents, – un viņa uzsāka iepriekšējo manevru pretējā virzienā: pagrieza muguru, noliecās, atkal ļaujot aplūkot vareno kuršu lepnumu, paņēma adīkli, atkal apgriezās un ar nupat izrādīto iespaidīgo ķermeņa daļu mēģināja uztaustīt krēsla malu.
- Paga, paga! – Moderators pacēla rādītājpirkstu, - un kur tad piebilde par atkarību?
- Ā... Nu es nemaz neesmu tik atkarīga no tiem komentāriem, vienkārši man ikdienā nekā cita nav, ja neskaita folkloras kopas mēģinājumus un piedalīšanos Lemberga kunga tiesās. Es tikai reizēm redzu, ka cilvēki ir pavisam akli un tiem jāparāda patiesības īstā seja.
- Labi, bet cik daudz laika jūs veltāt komentēšanai internetā?
- Ne jau nu daudz. Kādas četras piecas stundiņas dienā. Kas tas ir? Nieks vien.
- Tātad raujoties, ja tā varētu teikt, uz pus slodzi, jūs tomēr sevi neuzskatāt par atkarīgu no komentēšanas? Vai es pareizi sapratu?
- Nu varbūt arī esmu mazliet atkarīga, - Ome sabozās un ieurba degunu rokdarbā.
- Labi! Nākamais!

Aiz Omes bija vēl viena pamatīga dāma. Jebkurš pieklājības neapgrūtināts interneta komentētājs viņu nešauboties nosauktu par „resnu govi”.

- Svekiņi, vārguļi! – viņa enerģiski iesāka biezām brillēm zibot un speķainiem nekatras krāsas matiem nepaklausīgi lodājot pa uzspīlētu kostīmu, - jūsu zināšanai es esmu pazīstama ar segvārdu Bokseris un jūs varat uzskatīt, ka esmu atkarīga no komentēšanas internetā, bet Dievs mans liecinieks, es nelikšos mierā, kamēr beidzamais oligarhs nesēdēs cietumā un beidzamais okupants neiekāps Maskavas vilcienā. Tā lūk!
- Paldies, Bokseri! Nākamais, lūdzu! – nākamais bija tieši pats psihoterapeits, tādēļ izteiksmīgi pārnesa sakļautas rokas no labā sāna uz kreiso, tā parādot, ka itin kā izlaiž gājienu, - jo es taču jau atdzinos, hi, hi! – viņam tas aizvien šķita uzjautrinoši.

Iepretī Anonīmam ar kaulainu pakaļu ķebli skrāpēja tas pats lecīgais pusaudzis ar miroņgalvu uz krekla. Viena pumpa bija pārsprāgusi un no tās sūcās tieva strutu strūkliņa.

- Čau! Es esmu Gudrais, reizēm parakstos arī kā Analītiķis. Man patīk tusēt vebā un saukt lietas īstajos vārdos. Jā, es esmu politnekorekts, un ja kāds idiņš uzprasās, tad es viņam to atklāti pasaku sejā, jā?

Visi sāka smieties. Moderators, pūloties saglabāt nopietnu fizionomiju, ievilka un aizturēja elpu, tomēr beigās lūpas padevās spiedienam un gaiss no viņa izplūda eksplozīvi ar sulīgam purkšķim līdzīgu skaņu. Visi iesmējās vēl skaļāk.

- Jūs visi esat idiņi, galīgi idiņi! – histēriski ķērca Gudrais alias Analītiķis, - jūs vispār neko nesaprotat!

Smiekli auga augumā. Gudrais pieleca kājās un, apgāžot sēžamo, izskrēja no telpas.

- Tā. Lūdzu mieru! Mieru! – dakteris ņēmās visus pieklusināt, - šodien esam zaudējuši vienu biedru, bet es ceru, viņš vēl atgriezīsies.
- Protams, - piebalsoja Anonīms, - mammīte viņu pie rociņas atvedīs atpakaļ.
- Mammīte neatvedīs, - nu jau nopietnāk iebilda Moderators, - cik zinu, viņš dzīvo ar vecmammu, jo abi vecāki Anglijā... Nu jūs jau zināt... Anglijā...
- Šitā jenotu valdība mūs visus turp aizdzīs, - ierunājās trīs dienas neskuvies jaunskungs džinsos pa labi no Anonīma, - es arī domāju kravāt mantas. Apnikusi šitā nabadzība. Jāiet ielās!
- Tad uz Angliju vai ielās? – rezignēti apvaicājās biroju žurkas tipa jaunkundze, nākamā aiz nupat iztukšotā padirseņa.
- A tev ta kas, - uzrunātais neizcēlās ar izsmalcinātām manierēm, - tev točna uz ielas jāiet strādāt, nevis kompis jāklabina. Tipiska jenotu padauza. Tikai uz ielas tu arī nevienam nebūsi vajadzīga, krievu meičas smukākas. Nu, varbūt kāds piedzēries anglis sagribēs tevi apčurāt...
- Stōōōp! Stōōōp! Beidziet! – Moderators kliedza plaukstu veidotā taurītē, - Beidziet, lūdzu šos apvainojumus! Jūs esat šeit, lai atbrīvotos no tā visa.
- Jā, bļe, - nesatricināmā mierā viņam atbildēja džinsotais prostitūcijas teorētiķis, - viens nupat jau atbrīvojās, krēsls pat tukšs palika, hā-hā! Es atbrīvošos, kad aizbraukšu no šitās latvānijas, paņatno?
- Tad ko tu te vēl sēdi, - viņam uzklupa Bokseris, - lidmašīnas katru dienu lido. Savāc savas smukās krievu meičas un tinies zivis konservēt!
- Nu tevi jau točna līdzi neņemšu. Tur tādas resnas govis kā tu ir katra otrā, hā-hā. Un zivis štancē tikai muļķi, es jau nu darbu normālāku atradīšu un dzīve tur vispār ir citā līmenī, paņatno?
- Pats labāk uz sevi paskaties, - Bokseri metās atbalstīt kantora žurka, - neskuvies, smirdīgs deģenerāts. Noteikti neko citu kā čipsus, alu un REN TV nezini. Tādam mērkaķim pat atejas mazgāt neviens neuzticēs.
- A ko man skatīties, alus, čipsi un sviedri ir normāla veča smaka, paņatno? Un es nedēļā izvālēju vairāk čiksu, nekā tu savā jenota prātā spēj saskaitīt, tā ka aizver šūplādi, lai protēzes neizripo, paņatno?
- Klu-su-mu! – auroja Moderators, viņa pieri rotāja zaigojošas sviedru virtenes, - Klusumu! Klusumu! Klusumu!

Klusums tiešām iestājās.

- Mīļie mani, cienītie un godātie! Tā mēs nekur netiksim. Mums vienam otru jāatbalsta! Mums jāieklausās! Jāpūlas saprast! Kā gan citādi, lai tiekam galā ar nomācošo komentēšanas un savstarpējās zākāšanās atkarību? Esiet iecietīgi! Lūdzu!

Visi kaunīgi iedūra degunus zābakos un klusums kļuva neveikls.

- Tā! Lūdzu, nākamais!

Nākamā bija tieši tā pati kantora žurkai līdzīgā jaunkundze.

- Labdien, labdien! Esmu vienkārši Anda un tā arī parakstos, strādāju tiešās pārdošanas jomā, pārdodu reklāmu interneta katalogos un tā. Jā, esmu atkarīga no interneta, no komentēšanas un no sociālajiem tīkliem, taču uzskatu, ka mūsdienu cilvēkam tas ir normāli.
- Aha, tāds jau ir tas jaunās pasaules kartības plāns, - Anonīms domīgi māja ar izspūrušo ērkuli, - uzsēdināt visus uz vadiem un pakļaut pilnīgai kontrolei. Hā, bet manu IP adresi viņi neizskaitļos, tas gan! Lai sūkā ledu!
- Kas tur ko skaitļot, - jaunskungam džinsos atkal bija viedoklis, - Tvaika iela ir tava adrese, hā-hā!

Anonīms atstāja uzbrukumu bez ievērības, tā liekot noprast sava intelekta nesamērojamo pārākumu. Kā saka, cilvēki ar gliemežiem nerunā un uz amēbu pirdieniem neapvainojas.

Aiz Andas nāca kārta glītai, atturīgai un vienlaicīgi visai seksapīlīgai jaunai sievietei, kas līdz šim nebija piedalījusies diskusijās.

- Labdien! Mani sauc Ļena, - viņai bija uzbudinoši gaisīgs krievu akcents, - man ir 24 gadi, es strādāju valsts iestādē par juristi un internetā parakstos... – viņa nopūtās, pielika pirkstu pie pilnīgajām lūpām un palieca ar to uz leju apakšlūpu, vienlaicīgi muķīgi pasmaidot, - nu... es parakstos ar nikneimu Latvietis...

Vispirms bija dziļš dziļš klusums. Varēja pat dzirdēt, kā kaktā rosās zirneklis un zem grīdas seguma auļo prusaks. Pirmā noreaģēja Bokseris.

- Ak tu Antonijas ielas kuce! Es jau zināju, ka aiz nika Latvietis slēpjas Salašņu Centra provokators! Kad es tev saku: labāk sakravā čemodānus un joz uz Maskavas vilcienu, kamēr dzīva esi!
- A ko tu man draudi, - Latvietis metās cīņā, - es te esmu savā zemē. Es te piedzimu un man ir tādas pašas tiesības kā tev. A tādi kā tu, tūdaliņi, valsti noveda līdz bankrotam. Jūs labāk paši brauciet prom uz Angliju, lai mēs varam te ieviest kārtību!
- Kādā savā zemē? – Bokseris bija nikns nepajokam, - tavus senčus šurp atveda vergot padomju impērijai, bet pēc deviņdesmitā gada, kopš jūs palikāt bez sava saimnieka, esat kā tāds klīstošais holandietis bez mērķa un sajēgas. Tik vien zināt, kā dejot pēc Maskavas stabules un gānīt latviešu tautu, kas jums deva brīvību un patvērumu.
- Ko tu muldi, resnā govs, - alus un čipsu bruņinieks nesvārstoties nostājās jaunības un seksuālās pievilcības pusē, - krievi rullē, paņatno! Viņiem ir normāls prezidents, astoņi dani un deltaplāns un, ja kas, savā cienījamajā vecumā kopā ar Berluskoni čiksas vālē tā, ka kūsas kūp. Meņģelejeva tabula, labākais šņabis un normāli seriāli, nevis kaut kādi ugunsgrēki. Es arī balsošu par es-cē, paņatno? Tikai krievi var sakārtot auseklīšu izzagto valsti.
- Man patīkami, ka ir arī saprātīgi latvieši, - valšķīgi zibinot acis sava aizstāvja virzienā koķeti nočivināja Latvietis.
- Tātad šis nodzēries bezdarbnieks ir tas saprātīgais latvietis, jā? – salti pajautāja Anda.
- Zdravstvuj, žopa! – atsaucās slāvu dailes cienītājs, - Es, ja kas, esmu Janka, kaut gan mani patiesībā sauc Olafs, un es neesmu bezdarbnieks, es strādāju par menedžeri firmā.
- Vai tiešām par menedžeri? – Anda pauda neticību, - ko tad tu tur menedžē? Vai grīdas lupatu?
- Es, ja kas, pārdodu gultņus, strādāju ar klientiem un man ir dators uz galda, paņatno? Un es rakstos netā, jo man tā patīk un nevienam atļauju neprasīšu un priekšnieks, ja kas, lai iet dillēs, es jau nu neesmu tas, kas par tiem grašiem ies vergot, kamēr viņš ar džipu maukas vizina. Zagļi visapkārt. Labāk lai nāk krievi. Vismaz šņabis un cigiņas būs lētāk.
- Tu zināji, ka esi pilnīgs deģenerāts? – viņam uzbļāva Bokseris, - Tādi kā tu nodzer Latviju, brāļojas ar Kremļa pakalpiņiem un pēcāk visās nelaimēs vaino tos, kas vismaz kaut ko dara.
- Žaunas, govs, žaunas! Ko jūs esat divdesmit gados sadarījuši? A Ušakovs, paskaties, pāris gados Rīgu no drupām pacēlis.
- No kurienes pacēlis, no kādām drupām? - Anda atkal uzbruka ar pretīgiem jautājumiem, - No Saktas puķu tirdziņa drupām? Rīgas Satiksmes drupām? Vai Rīgas budžeta cauruma drupām?
- Tu sorosītu kaza būtu paklusējusi, citādi es ap acīm tev tādu jenota veiksmes stāstu uzzīmēšu, ka Dombrovskis nomirs no skaudības.

Slēpjoties no agresīvās apkārtnes, Latvietis ieritinājās Jankam klepī un apķērās ar rokām ap kaklu.

- Ak, tu mans lieliskais latvieti, - viņa saldi dūdoja tam ausī.

Lieliskais latvietis cieši turēja jauno draudzeni, gādīgi slēpjot to smacīgas elpas un miesas izgarojumu mākonī no naciķu un sorosītu cietsirdīgajiem tīkojumiem.

Koučojošais psihoterapeits jau kuro reizi ņēmās visus samierināt, skaidrojot, cik svarīgi ir saglabāt mieru, paškontroli, loģisku domāšanu un savstarpēju cieņu. Pēc zināma spiediena viņam izdevās atkal uz mirkli ieviest kaut ko mieram līdzīgu, taču tieši brīdī, kad viņš taisījās spert nākamo terapijas soli, jo visi bija stādījušies priekšā un aplis noslēdzies, ierunājās Ome.

- Ja būtu Lembergs pie varas, tad būtu kārtība un pārticība.
- Protams, - Anda sparīgi māja ar galvu, - Lembis ir Santaklausa brālēns, viņam ir lidojoši ziemeļbrieži un neizsmeļams dāvanu maiss.
- Smejies, smejies, meitiņ, bet citu tad nav. Ne jau tas puika Dombrovskis un tā rudā palaistuve. Tie tik runāt māk un intrigas vērpt.
- Ja ne Dombrovskis, tu par savu devalvēto latu pensiju tagad varētu labājakā gadījumā svecīti sev nopirkt.
- Tavs Dombrovskis, meitiņ, man gribēja pensiju atņemt, labi, ka Lemberga kungs neļāva.
- Ak tā gan. Ko vēl viņš neļāva? Laikam jau pasaules galu 21.decembrī arī viņš atcēla, jo nevarēja samierināties ar miršanu, pirms nav pasēdējis prezidenta krēslā?
- Uz cietuma ķebļa viņam sēdēt! – Bokseris piesvieda malku ugunij, - viņam un visai pārējai bandai ar Šķēli un Šleseru priekšgalā!
- Apraujies, naciķu govs! – viņai oponēja Janka, glāstīdams Latvieša cisku, lēni, bet nepielūdzmi tuvojoties jaunās dāmas kaunuma pauguram, - ja kādam jāiet cietumā, tad tas ir Dombrovskis ar visu jenotības kliķi. Lembergs vismaz normāls saimnieks, nepieļaus eiriku ieviešanu.
- Eiro ir Latvijas vienīgā alternatīva, - iebilda Anda.
- A tu zini, ka ieviešot eiro, simtiem valūtas maiņas punktu darbinieku paliks bez darba? – no sava džinsotā cietokšņa augstumiem argumentēja Latvietis, - Par to tu padomāji? – viņa vienlaicīgi centās atturēt puiša plaukstas neatvairāmo virzību uz klēpi un ar sēžu izbaudīt piebriedušo kunkuli viņa biksēs.
- Nu un kas? Nāksies tam tavam es-cē elektorātam beidzot sākt normālu darbu darīt.
- Tipa sēdēt uz telefona un tirgot pikseļus uz servera?
- Lai vācas uz roģinu! – Bokseris jau atkal iesaistījās ar vienīgo konstruktīvo risinājumu.
- A tevi neviens nejautāja, - atcirta Latvietis, jūtot kā Jankas zeltnesis cauri plānajiem svārciņiem un tīri simboliskajām biksītēm maigi bada kutekli.
- Es teikšu tā, - no dižu domu dziļumiem pacēlās Anonīma balss, - eiro ir iluminātu plāna sastāvdaļa. Vispirms viņi apvienos visu valstu valūtas, sapludinās rases un tautas, samazinās cilvēku skaitu līdz miljardam un tad nodos visus verdzībā humanoīdiem no planētas Zeta Bē Zauers, - bet viņā neviens neklausījās.

Janka bija pamanījies atpogāt bikšu priekšu un ieslidināt savu internacionālās draudzības zizli jebkādas pretošanās spējas zaudējušajā Latvietī un viņiem apkārtējie notikumi vairs neeksistēja. Anda un Bokseris grauzās savā sarpā un draudzīgi uzbruka Omei, kas nesatricināmā mierā atvairīja visus uzbrukumus ar svētā Lemberga vārdu uz lūpām. Anonīms, piemirsis par cilvēcei draudošajām briesmām, vēroja Jankas un Latvieša ņemšanos, cerot starp kleitiņas krokām ierudzīt to daiļo ziedu, ko jau gadiem bija aplūkojis vien uz datora ekrāna, savos bezgalīgajos interneta ceļojumos apslēptas zīmes meklējot, pa laikam uzduroties piezemētiem prātiem lietošanai izliktam saturam. Moderators pavisam apjucis bez skaņas vārstīja muti kā slāpstoša zivs. Viņa salkani slīpēto kretīna masku bija nomainījusi dabiski zemnieciska apstulbuma grimase. Gribējās iedzert.

Par laimi nupat bija beigusies nodarbība anonīmo alkoholiķu atbalsta grupā un dzērājiņi vilkās prom, gudrojot kur varētu atrast mierīgu stūrīti līdzpaņemto pirmās nepieciešamības līdzekļu utilizācijai. Viens no viņiem pabāza galvu durvju šķirbā, un novērtējis situāciju, arī roku ar brīnišķīgu pusstopu.

- M? – viņš jautājoši pasvārstīja pudeli.

Moderators piekrītoši pamāja ar galvu. Nākamajā mirklī telpā iebira bariņš vīriešu un sieviešu un, kā izrādījās, katram bija kaut kas dzerams līdzi. Un dažiem pat visai cienījami krājumi. Būdami pieredzējuši atbalsta grupu dalībnieki, viņi bez vilcināšanās metās iepazīties.

- Labdien, mani sauc Pēteris, esmu dzērājs un tieši tādēļ tūdaļ pat taisos piedzerties.

Un tādā garā. Visi iepazinās, sadzēra un kāri iesaistījās politiskajā diskusijā. Vienīgi Janka un Latvietis nepievērsa apkārtnei uzmanību. Kāds Jankam piedāvāja alus pudeli.

- Ņem, puis, atjauno šķidruma krājumus organismā!

Janka kāri iezīdās dzeramajā un viņa kustības kļuva enerģiskākas.

- Un ko piedāvāt dāmai?
- Šampānieti, ja ir, - caur puspievērtiem plakstiņiem stenēja Latvietis.

Arī šampānietis atradās un meitene, ātri apskurbusi, kļuva brīvāka kustībās un ļāvās pilnīgai baudai, atmetot jebkurus mēģinājumus kaut ko noslēpt apkārtējo acīm. Daļai apkārtējo tas bija pilnīgi vienaldzīgi, jo viņi kliedza viens otra virzienā arvien baisākus apvainojumus un pamazām taisījās un kautiņu, turpretim daži gardēži, malkojot dienišķo spirtotā dzēriena devu, ar baudu vēroja kā Latvieša Ļenas lieliskais ķermenis arvien noteiktāk lobījās laukā no traucējošo drēbju kārtas. Gaisā izplatījās stiprs sievietes un vīrieša ķermeņa šķidrumu kokteiļa aromāts. Caur pavērtajām durvīm tas izlavījās gaitenī un ievirpuļoja telpā, kur anonīmie no seksa atkarīgie ļautiņi klāstīja viens otram, kad un kādos apstākļos atkal gadījies kļūmīgs solis ar dzimumorgāniem.

- Un es noliecos, lai paceltu nokritušo pildspalvu, - stāstīja apaļīga taču ļoti tīkama blondīne, - un tad es jutu ka viņš skatās uz manu pakaļu. Es gribēju atliekties, bet viņš skatījās, skatījās, skatījās un es jutu, ka kļūstu mitra un tad es pilnīgi negribot izliecos tā, lai viņš var vēl labāk redzēt zem svārkiem un es jutu, kā viņš skatās un... – viņas nāsis iepletās, jo tās bija sasniedzis aromāts no anonīmo komentētāju telpas. Viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja un tad gluži kā mēnessērdzīga devās izgarojumu avota virzienā.
- Kurp jūs? – uztraucās grupas vadītājs, bet viņa vairs nedzirdēja.

Arī pārējie saoda rūgteni saldo smaržu un kā dzērvju kāsis sekoja blondīnei, pilnībā ignorējot psihoterapeita protestus. Pēc minūtes uzbudinātā seksoholiķu procesija sastapās ar iekarsušu alkoholiķu un satrakotu strīdnieku kompāniju.

Neiedziļinoties turpmākajās detaļās: tajā dienā uzvarēja mīlestība.

Ehh, būtu man liekas 70 min lai izlasītu

Kopš: 17. Jun 2002

No: Rīga

Ziņojumi: 10285

Braucu ar: rokām uz stūres

Kopš: 17. Jun 2002

No: Rīga

Ziņojumi: 10285

Braucu ar: rokām uz stūres

08 Nov 2013, 12:57:12 hronists rakstīja:

kāda jēga ieciklēties uz tumšām drēbēm, ja gājēju neredz dienas vidū? es tev varu tikai pajautāt vēlreiz - kāpēc ir autovadītāji, kas ierauga gājēju arī tumsā? viņiem ko, night vision čips kaut kur implantēts vai arī viņi tomēr pievērš uzmanibu ceļazīmēm?

Kopš: 01. Aug 2009

No: Rīga

Ziņojumi: 17948

Braucu ar:

08 Nov 2013, 14:19:02 subaru rakstīja:

08 Nov 2013, 12:57:12 hronists rakstīja:

kāda jēga ieciklēties uz tumšām drēbēm, ja gājēju neredz dienas vidū? es tev varu tikai pajautāt vēlreiz - kāpēc ir autovadītāji, kas ierauga gājēju arī tumsā? viņiem ko, night vision čips kaut kur implantēts vai arī viņi tomēr pievērš uzmanibu ceļazīmēm?

un ? tālāk!
ko Tu ar to gribēji teikt ? panākt ?
kas ir jādara? kā ir jārīkojas ?
kas un kam ir jādara, lai situācija mainītos ?

Kopš: 02. Feb 2009

No: Jelgava

Ziņojumi: 23038

Braucu ar:

08 Nov 2013, 12:57:12 hronists rakstīja:

08 Nov 2013, 12:36:45 matrixxxx rakstīja:

Vai tad nebija jautaajums par tumsu, lietu, pretimbraucoshu auto gaismaam, tumshaam dreebeem un redzamiibu ?

kāda jēga ieciklēties uz tumšām drēbēm, ja gājēju neredz dienas vidū? es tev varu tikai pajautāt vēlreiz - kāpēc ir autovadītāji, kas ierauga gājēju arī tumsā? viņiem ko, night vision čips kaut kur implantēts vai arī viņi tomēr pievērš uzmanibu ceļazīmēm?

Kopš: 01. Sep 2008

No: Rīga

Ziņojumi: 14820

Braucu ar: Svensk hjul

08 Nov 2013, 14:19:02 subaru rakstīja:
un ? tālāk!
ko Tu ar to gribēji teikt ? panākt ?
kas ir jādara? kā ir jārīkojas ?
kas un kam ir jādara, lai situācija mainītos ?

Kopš: 17. Jun 2002

No: Rīga

Ziņojumi: 10285

Braucu ar: rokām uz stūres

08 Nov 2013, 14:22:42 Laoshi rakstīja:

08 Nov 2013, 14:19:02 subaru rakstīja:

08 Nov 2013, 12:57:12 hronists rakstīja:

kāda jēga ieciklēties uz tumšām drēbēm, ja gājēju neredz dienas vidū? es tev varu tikai pajautāt vēlreiz - kāpēc ir autovadītāji, kas ierauga gājēju arī tumsā? viņiem ko, night vision čips kaut kur implantēts vai arī viņi tomēr pievērš uzmanibu ceļazīmēm?

un ? tālāk!
ko Tu ar to gribēji teikt ? panākt ?
kas ir jādara? kā ir jārīkojas ?
kas un kam ir jādara, lai situācija mainītos ?

Ir jāiet pie ārsta. Vispār te ir pa pilnam vadītāju, kas žilbst, neredz, neatšķir utt. Tas ir psc, kam tikai tiesības tagad dod.

Kopš: 17. Jun 2002

No: Rīga

Ziņojumi: 10285

Braucu ar: rokām uz stūres

08 Nov 2013, 14:30:25 hronists rakstīja:

08 Nov 2013, 14:19:02 subaru rakstīja:
un ? tālāk!
ko Tu ar to gribēji teikt ? panākt ?
kas ir jādara? kā ir jārīkojas ?
kas un kam ir jādara, lai situācija mainītos ?

es jau tā kā pastāstīju - ja autovadītājs nespēj ieraudzīt ceļazīmes, nespēj samazināt ātrumu un palūkoties apkārt vai kāds nevēlas iet pāri ielai, tad viņam uz ceļa nav ko darīt. un tam nav nekāda sakara ar gājēja tērpu. es esmu pārliecināts, ka 90% gadījumu gājēja tumšais tērps ir tikai atruna, jo autovadītāji vienkārši neņem vērā gājēju pārejas ar visiem gājējiem. gluži tas pats ir ar braukšanu pie sarkanajiem, dubultās nepārtrauktās neievērošanu, pletēšanu pret spalvu Mūkusalas ielā, braukšanu pa sabiedriskā transporta joslām utt utjpr. daži cilvēki vienkārši brauc kā idioti un iedomājas, ka viņi ir ar kaut ko pārāki par citiem satiksmes dalībniekiem un kājāmgājējiem.

Kopš: 17. Jun 2002

No: Rīga

Ziņojumi: 10285

Braucu ar: rokām uz stūres

Kopš: 12. May 2011

No: Rīga

Ziņojumi: 247

Braucu ar:

Kopš: 30. Aug 2008

No: Rīga

Ziņojumi: 28299

Braucu ar: E39

08 Nov 2013, 14:45:03 subaru rakstīja:
Faking paceliet savu galvu augstāk

Kopš: 01. Aug 2009

No: Rīga

Ziņojumi: 17948

Braucu ar:

08 Nov 2013, 14:31:31 subaru rakstīja:

uzdošu tādu pat jautājumu kā hronists uzdeva:
Kāpēc vieni cilvēki var dzīvot normāli - nelaupīt citus cilvēkus, nepiekaut viņus, nenogalināt, bet ir tādi, kas aplaupa, piekauj, nogalina?