1996. gada BMW 318ti tests

BMW automašīnās ir kaut kas īpašs. Es nerunāju tikai par mežonīgo M3, kurš spēj iekarot jebkuru līkumu, “pielīmējot” jūsu kuņģi pie muguras, kā arī es nerunāju par 7-sērijas sedanu, kurš tā vadītāju skubina panākt kādu līdzvērtīgu klases auto, lai laipni tā vadītājam paprasītu cik ir pulkstenis? un, nesagaidot atbildi, strauji attālinātos… Nē, es runāju par praktiski jebkuru uzbūvēto BMW.

Kas ir tik īpašs BMW automašīnās? Tās ir veidotas tiem cilvēkiem, kas par automašīnu domā vairāk nekā tikai kā par transporta līdzekli. BMW automašīnas veido cilvēki, kuri braukšanu uztver kā baudu, nevis kā kaut ko tādu, no kā būtu jābaidās. BMW ir maģisks pārvietošanās veids. Es koledžas laikos rūpīgi kopu 1971. gada BMW 2002, atsakoties to pārdot pat pēdējā manas trūcības stundiņā, cerot uz iespēju to atjaunot visā tā oriģinālajā krāšņumā kādu jauku dieniņu. Mans uzskats un jūtas nav nekas unikāls, tādi ir visi cilvēki attiecībā uz saviem BMW.



Inženieri un radošais kolektīvs Bavārijā ir pamanījuši dievbijību pret “The Ultimate Driving Machine” un tās sekotājus. Viņi ir radījuši visiekārojamāko dāvanu- cenas ziņā pieejamu BMW. Pieejams nenozīmē lēts, pretēji sabiedriskā transporta biļetei. Drīzāk tas nozīmē daudzsološu entuziastu, kurš grib vācu auto ar viskrutāko pasaules emblēmu uz motora pārsega. Par mazāk kā $25’000 jūs varat iegūt 318ti ar visiem tā labumiem un doties ceļā aizraujošā braucienā.

Mans pirmais acu uzmetiens testējamam 318ti bija Los Andželosas (L.A.) Starptautiskās Lidostas stāvlaukumā. Tas bija purpursarkans. Purpurs nav mana mīļākā krāsa automobīlim. Patiesībā, purpurs nav krāsa, kuru es vispār spētu iedomāties uz auto. Tomēr pat baklažāna miza nevarētu atspēkot to, ka tas patiesībā ir BMW. Plūdlīnijas ir skaidras un noteiktas, motora pārsegs ir lejupnoliekts, kuru rotā dubultais radiatorrežģis; šīs ir divas viskārdinošākās iezīmes tiem, kam patīk braukt.



Braukāt pa L.A. ar 318ti bija bauda. Dzīvīgais paātrinājums un švītīgā ātrumu pārslēgšana padarīja manevrēšanu satiksmē vieglu un ērtu. Bremzes šai automašīnai bija lielas un smagas, atļaujot 318ti apstādināt ātri, kad neizbēgams minivens slampā pa to pašu joslu. Stūrēšana bija tik laba, ka tas bija kā spēlēt progresīvas tehnoloģijas video spēli; automašīna momentāni izdarīja to, ko tai prasīja.

Kādā agrā, miglainā rītā mēs nolēmām pamest biroja darbus un pavadīt dienu braukājot pa Santa Barbaru. Mēs šķērsojām piekrasti un atklājām, ka 318ti nav nemaz tik ātrs, kā sākumā tas šķiet. Traucoties caur brīnišķīgās piekrastes pilsētiņas ielām, mēs tikām veiksmīgi apputināti ar Volkswagen Golf un nejau ar GTI versiju. Šī informācija uz visiem laikiem palika mūsu garīgajā “cietajā diskā”, bet nospriedām, ka vismaz 318ti izskatās labāk.



Traucoties pa Oksnardas lielceļu mēs pirmo reizi pamanījām, ka papildpiemaksas BMW 318ti stereosistēma ir izcila. Pat atskaņojot kasetes, skaņa, kas nāca no skaļruņiem bija daudz labāka nekā vairumam mājas stereoiekārtu. Mēs arī ievērojām to, ka vadītājam ir viegli un ērti visu aizsniegt automašīnā. Visas vadības ierīces ir viegli aizsniedzamas, kā arī informācija no mērinstrumentiem ir nolasāma pat acumirklīgā skata uzmetienā. Kaut kā BMW ir panācis vienīgo viduskonsoles konstrukciju savām automašīnām, kas neprasa vadītājam novēst uzmanību ceļam, kamēr tiek meklēts viņa iemīļotais CD.

Braukšana pa lielceļu bija gluda un mierīga- bez traucējošās vēja gaudošanas. Atpakaļ braucot bauda bija līdzvērtīga ar to, kāda ir braucot ar citām, daudz dārgākām Eiropas automašīnām.



Jāatzīst, lai arī rudens koki un ražīgās ielejas sniedza man vismazāko prieku tajā dienā, maigie toņi, ko radīja 318ti izplūdes sistēma un melodija, kas nāca no 1,8-litru dzinēja, patiešām iekaroja manu sirdi… Mašīna uzvedās kā kaķis, kurš bēg no suņa, izbraucot līkumus ar neatlaidīgo piekari, riepas saķērās ar ceļu tā, it kā tām būtu āķi, stūre pat intuitīvi atbild katrai manai rokas kustībai. Wow! Kārtējo reizi 318ti ir pierādījis savu spēju izcirst ceļu caur kalniem un ielejām tā, it kā tas precīzi zinātu, kurp mēs vēlamies doties.

Bimmer