Pieredze ar BMW 328Ci trīs gadu garumā

Tātad – 1999. gada beigās ražota E46 328Ci īpašnieka pārdomas pēc šī auto trīs gadu ekspluatācijas un arī nedaudz prozas par to, kā viss notika. Iepriekšējie auto, kuri tika intensīvi lietoti , bija E30 318, Audi 90Q, Volvo V40 T4, Audi A6 2.8Q. Pēdējās divas – jaunas automašīnas. Uzreiz pamanāms fakts – dažādu filosofiju automašīnas. No jauneklīgi lecīga, bet mazspējīga E30, līdz solīdajam un lēnīgajam A6.

Kā jau viegli bija noprast, lēmums mainīt A6 pret BMW E46 virsbūvē Coupe versijā, varētu tikt skaidrots vienīgi ar iekšējo protestu , kuru izraisīja iztērētās naudas un iegūtās labsajūtas attiecība. Savukārt jāatzīmē apstāklis, kamdēļ BMW netika iegādāts jau agrāk, bet tikai turpināti meklējumi. Šis apstāklis ir SIA “Mikas”, kura pārstāvji ilgu jo ilgu laiku neprata komunicēt ar klientiem, kuri sarunu neuzsāk ar uzrunu “Tu”. Vēl ir amizanta un neaizmirstama tikšanās , kuras laikā tika komplektēta automašīna – pie galda izlaidīgi sēdošais tirgonis, kurš nekautrīgi blenž virsū līdzi atnākušajai pircēja pavadonei, rūtiņu lapa, uz kuras tiek kalkulētas izmaksas un tiek gatavots “piedāvājums” un, protams, topa jautājums – “A kožu bratj budem ?” (Vai ādu arī ņemsim? – tulk.) Protams , visa pieminētā rezultātā potenciālais BMW īpašnieks vēl kādu laiku turpināja tērēt savu naudiņu autopriekam pie citu marku tirgoņiem.

Bet reiz tas brīdis pienāca, un pirmo reizi laimīgais īpašnieks ieraudzīja savu Topaz Blau Coupe , bez jebkādām norādēm par auto kubatūru, ar salonā sakrāmētām, glītos BMW maisos saliktām ziemas riepām un blakus kautrīgi mīņājamies servisa darbiniekiem, kuri gribēja noskaidrot, vai auto īpašnieks riskēs izbaudīt pirmo dienu ar savu BMW vēl uz vasaras riepām, vai likt jau virsū ziemai domātās. Lai lasītājam rastos priekšstats par jautājuma cēloni, jāpiemin, ka automašīnas reģistrācijas datums ir 3. decembris, kurš mūsu platuma grādos attiecināms uz ziemas periodu.

Tika nolemts atstāt visu, kā ir un aizbraukt atrādīt automašīnu vizuāli baudāmākajā variantā. Pirmais brauciens. Pirmais pārsteigums , par ko gan īpašnieks bija informēts - iztrūkstošais durvju stikla rāmis. Stikls, paraujot durvju rokturi, ar patīkami klusu švīkstoņu pagāja uz leju , durvīm aizveroties,– ieņēma iepriekšējo vietu. Sīkums, bet patīkami. Salons nepievīla (bija redzēts tikai uz bildēm un vienu, samērā pieticīgu, “dzīvajā”). Viss vizuāli izskatījās ļoti labi nostrādāts un samērots. Panelis ar iestrādātu alumīniju, kurš aptvēra arī ātrumu pārslēga konsoli (tika izvēlēta mehāniskā ātrumkārba), gaumīgi izskatījās ar gaiši pelēko ādas salona apdari. Drusku nepierasti likās pacietie sporta sēdekļi, bet tas laikam bija izskaidrojams ar vēl atmiņā saglabātajām Audi sniegtajām sajūtām. Dīvāns tika nomainīts pret sporta sēdekli.


Nākamais pieminēšanas vērtais fakts – stabilitātes sistēmas DSC III darbība. Godīgi jāsaka , īpašnieks bija nedaudz noraizējies par spēju “savākt” klasisko BMW ar vasaras riepām uz nedaudz nosnigušajām Rīgas ielām. Bez tam, tikko taču bija izslavētais Quattro.

Izskatījās apmēram šādi – starts, bet auto izdveš elektriski mehānisku guldzienu, panelī nomidžinās dzeltenā krāsā izgaismota apļveida bulta ar trīsstūri vidū un auto prātīgi, drusku negribīgi, bet absolūti taisni aiziet! Šī prātula sākumā netika minēta, ka auto dzinēja kubatūra ir 2.8 litri, kuri pret auto masu izpaužas samērā atraktīvi, vēl jo vairāk, ja ārā ir decembris, un riepu platums ir piemērots jaukai maija dienai. Kas bija darīts nepareizi? Laikam jau nekas, ja nu vienīgi labā kāja par smagu. BMW neļāva izspolēt aizmugures riteņiem, kas varētu izraisīt kaut arī nelielu, bet sānslīdi, bet pārvērta visu šo enerģiju nedaudz novēlotā, bet pārliecinošā kustībā. Tas patika.


Tālāk sekoja vēl viena reklāmas bukletos pieminēta atrakcija – auto izslīdēšana pagriezienos. Braucot pa Dārzciema/Lielvārdes ielu virzienā no SIA “Mikas” uz Teiku, posmā starp „Mēbeļu namu” un Biķernieku ielu, ir līkums. Ne pārāk straujš, bet tomēr. Radās kārdinājums turpināt pārkāpt atļauto braukšanas ātrumu pilsētā arī minētajā ceļa posmā. Ejam līkumā – un nekas. Drusku ”ieminam”, nomidžinās jau pieminētā signālspuldze un vēl nesen blakus esošo auto var redzēt vairs tikai aizmugures skata spogulī. Braukt tiešām ar BMW ir prieks.

Protams, laikam ejot, īpašnieks iemanījās piespiest auto kaut nedaudz, bet izslīdēt arī ar visu ieslēgto DSC, bet šādas “gudrības”jau uzreiz nesanāk. Lieki teikt, ka pavisam citādāk auto uzvedas ar šo sistēmu atslēgtu, bet to labāk izpildīt tikai tad, ja jūtieties pārliecināti par savu prasmi. Vai arī jaukā, saulainā dienā. Tiem, kuri tomēr kādreiz gribētu pamēģināt – sajūtas fantastiskas. Bet prātīgi. Objects may be closer than they appear :) (šķēršļi var būt tuvāk, nekā jums šķiet – tulk.). Turpmāk, teksta noslēguma, būs arī neliels rezumē, kurā vispārīgāk būs lasāms šīs drošības sistēmas subjektīvs vērtējums.


Patiesības labad jāsaka, ka jau pirmajā ziemā izbaudīju E46 Ci slimību. Un samērā nepatīkamu. Pēc auto mazgāšanas, apmēram pie –10,12C, auto durvis ( bet tās ir tikai 2!) izpilda nepatīkamu pārsteigumu – iekļūt automašīnā nav problēmu, bet āra tikt… Pēc tam, kā durvis tiek aizvērtas no iekšpuses, un auto tiek iedarbināts, slēdzene automātiski noslēdz durvis. It kā viss ieprogrammēts (katram atslēgu lietotājam teorētiski ir iespējams ieprogrammēt dažādas vēlamās opcijas). Bet problēmas sākas, kad mēģināju tikt laukā. Izslēdzam motoru, slēdzene it kā atslēdzas, bet durvis vaļā neveras. Var raustīt rokturi no iekšpuses cik gribi, tas strādā tukšgaitā. Viegli var iedomāties, ka to pašu izpilda arī blakussēdētāja durvis. Tā nu piebraucot pie darba, apsardzes darbiniekiem par neizsakāmu prieku, no sava BMW līdu laukā pa logu! Viegli iedomāties manu niknumu, kuru izbaudīja oficiālie BMW dīleri.

Nepatīkamākais izrādījās apstāklis, ka arī pirmā slēdzenes maiņa nekādas patīkamas pārmaiņas neieviesa. Slēdzene tika stundām turēta eļļas spainī, bet tas līdzēja tikai neilgu brīdi. Tikai pēc diviem gadiem, kad kāds slikts cilvēks, viņam vien zināmu iemeslu dēļ, salauza durvju rokturi no ārpuses, un nācās mainīt arī slēdzeni. Tagad jaunā parauga slēdzene vairs ciet nesalst.


Par tādām lietām kā auto dinamika, klusums salonā, nebūtu lielas jēgas, manuprāt, pat pieminēt. Mēs taču zinām, ka runa ir par BMW…. Negribētu arī iegrimt papilaprīkojuma veicamo funkciju aprakstā, kā arī sajūsmināties par to, cik tīri un ar kādu patīkamu švīkstoņu, pat pie lieliem ātrumiem, strādā logu tīrītāji :).

Tas ir BMW. Un fakts, ka par līdzvērtīgu naudu var nopirkt, laikam, divas Hondas, par kaut ko liecina. Cilvēki, kuri pērk BMW, nav muļķi, kuri neprastu skaitīt. Un BMW koncerna ekonomiskie rādītāji to lieliski pierāda.

Lai iepazītu šo auto, bija vajadzīgi apmēram 40 - 50 tūkstoši nobrauktu kilometru. Auto ir pieredzējis gan Rietumeiropas, gan, protams, Latvijas dažādos lielceļus. Rezultātā ir bijusi iespēja novērtēt auto uzvedību gan pie samērā lieliem ātrumiem attīstītajās zemēs, gan pie mūsu ikdienas “sēņu veču” apbraukšanai nepieciešamās apgriezienu dinamikas. BMW tiek galā gan ar ilgstošiem ātrumposmiem, gan ar regulāru dzinēja staipīšanu līdz maksimāli atļautajiem apgriezieniem minūtē. Bez tam, joprojām spēj uzlabot garastāvokli.


Šī apraksta nobeigumā gribētu dot nelielu vērtējumu par pašu auto un aprakstīt veiktos remontus. Kā arī sniegt pilnīgāku informāciju par pašu aprakstāmo auto. Auto gadā nobrauc apmēram 30 tūkstošus kilometru, kopumā pašreiz spidometrs rāda nobrauktus 89 tūkstošus kilometru. Auto izlaiduma gads –1999, motora tilpums 2.8 litri. Visus interesējošos tehniskos parametrus tie, kuri nezina, varēja atrast iekš bmw.com (šobrīd gan tur ir pieejami dati par uzlaboto 3.0-litru dzinēju).

Lūdzu, ņemiet vērā , ka vērtējums tiek rakstīts ikdienas braucējiem – amatieriem. Lūdzu profesionāļus izturēties ar sapratni un skaļi savu nepatiku pret diletantiem neizpaust.

Tātad - tā kā auto tika iegādāts ziemā, sākšu ar ziemas izjūtu un stereotipu aprakstu. Par pirmo stereotipu, ka BMW nav braucams ziemā, jau nedaudz aprakstīju, stāstot par DSCIII darbību un sagādātajiem priekiem.


Šajā automašīnā viss ir izdarīts, lai vadītājs un pasažieri justos droši un nenosistos. Vienmēr gan jāatceras, ka fizikas likumi darbojas neatkarīgi no inženieru domas un mūsu vēlmēm. Minētās elektroniskās gudrības tiešām neļauj automašīnai izslīdēt, neļauj izbuksēt vienam ritenim, neļauj pārlieku sagrieztās stūres dēļ izslīdēt auto priekšai, kura pārvērš braucienu karuselī. Pēdējā sajūta ir dīvaina – atskan jau pieminētais elektroniskais tirkšķis, un auto ar rāvienu iztaisnojas. Rāviens ir jūtams – pilnīgi iespējams, ja tā nebūtu Coupe, vadītājs savas neprasmes dēļ tiktu sodīts ar galvas atsišanos pret durvju balstu. Bet rezultāts ir panākts – auto ir iztaisnots, un karuseļi izpalikuši. Secinājums – neklausiet gudro spriedelētāju runās, ka bembim ziemā tas un tas tur notiek. Nekas tur slikts un nebaudāms nenotiek. Tie, kas tā apgalvo, vai nu nekad ar BMW nav braukuši ziemā, vai arī tas ir bijis pirms vairāk kā 10 gadiem ražots eksemplārs. Pat 90.-to gadu vidū bāzes aprīkojumā ietilpstošā ASC+T nodrošina baudāmu braukšanu ziemā.


Bet tie, kuri apzinās savas spējas vadīt auto sānslīdē gan uz grunts seguma, gan ledus (ar ieslēgtām palīgierīcēm tas nemaz nav iespējams), tagad var pasmaidīt apzinoties, kādi prieki iet secen neīstajiem meistariem :).

Nākamais,- jauda. Tās ir pietiekoši, lai arī minētā auto īpašnieks pilnība atbalsta uzskatu, ka dzinējs nekad nemēdz būt par lielu. Minētais dzinēja tilpums, sadalīts gandrīz puslitra tilpuma sešos cilindros, skan un uzvedas vienreizēji. Auto, pareizi vadīts un ar mehānisko kārbu aprīkots, spēj rādīt brīnumus un būt konkurētspējīgs gan pie krustojumiem, gan uz šosejām. Pareizi izmantojot dzinēja īpatnības, ir iespējams ļoti pārliecinoši palielināt ātrumu no niecīgajiem 50-60 km/h (“kārtīgais” braucējs Saulkrastu virzienā aiz kura sakrājušās pārdesmit automašīnas), līdz patīkamajiem 140-160 km/h, kuri ir pilnīgi nepieciešami, lai bez lieku stresu radīšanas pretī braucējiem, būtu iespējams iecerēto paveikt, un rindu atstātu aiz muguras. Vēlams tomēr zināt, kādiem tahometra rādījumiem šādā brīdī būtu jābūt redzamiem :).


Piekare. (Vēlams komplektā ar 17” (18”?) diskiem un labām, nenobrauktām zemprofila riepām). Stingra, nedaudz pacieta, bet baudāma. Drusku nepatīkama sajūta absolūta komforta cienītajiem uz bruģa. Drusku žēl paliek to, kad tiek izbaudītas LR Ceļu pārvaldes darbība, jo šis auto to izjūt saasināti. Toties viss minētais aizmirstas manevru laikā, ejot pagriezienos un redzot, kā sekotāji attālinās un visbeidzot,– pie Latvijas apstākļiem neraksturīgiem ātrumiem. Auto ir kā pielīmēts un saglabā savu vienreizējo vadāmību. Kā vienmēr - braukt ir prieks. Droši var mest izaicinājumu daudz dārgākiem citu marku jaudīgajiem luksusauto, kā arī mierīgi izvest no garīgā līdzsvara, teiksim, Subaru braucējus :). Neviens nekur nevar aizmukt, un pat vēl trakāk ir tiem gadījies :). Bet lai nu paliek – atkal būs fleims...


Apkopes un līdz šim veiktie remonti. Auto apkope – reizi 25 tūkstošos km, kura tiek veikta SIA “Mikas“ servisā. Auto īpašnieks ir atradis kopīgu valodu ar servisa pieņēmējiem, cenas un kvalitāte ir apmierinoša. Visbiežāk mainītā detaļa, saprotamu iemeslu dēļ, ir bremžu kluči. Tāpat, sekojot autorizētā dīlera rekomendācijām, ir mainīti bremžu diski. Pateicoties Tallinas šosejas posma Lilaste - Gauja remontam, auto ir mainītas labās puses priekšējās bukses (latviski?) un stūres mehānisma pirksts. Tas viss nobraukto gandrīz 90 tūkstošu laikā. Kopējās izmaksas skaitļos lai izpaliek, bet ņemot vērā pieredzi ar citu automašīnu apkopi – ieguldījumi bija mazi. Bet kādas izjūtas!

Noslēgumā - kas labāk – ja stumj, ja velk, vai ja stumj un velk reizē? Prātulu sākuma tika uzskaitītas automašīnas ar nolūku, lai rastos priekšstats par to, kā veidojies teicēja viedoklis. Visas sākumā nosauktās automašīnas pārstāv visas iepriekšminētās kategorijas un dažādas “vecumu grupas”. Secinājums – protams, pilnpiedziņa pilnīgas sniega putras apstākļos ir pārāka kā visurgājējs. Var mēģināt izvilkt kādu sniegā iesprūdušu kolēģi vai pārbraukt pāri netīrītam pagalmam. Bet pie zināma dzīvesveida iespējams, ka tas nemaz nav nepieciešams. Bez tam - ir dažādi pilnpiedziņas auto ražotāji. Izvēles iespēja pastāv.


Priekšas piedziņa – pilnīgi nepamatots mīts par vieglāko vadāmību uz slidena ceļa. Ja runa ir par dažādu ražotāju produktiem – atšķirības varbūt ir, bet minēt kā kaut ko pārāku par klasiskās piedziņas automašīnām – noteikti nevar. Varbūt pirms gadiem 10, nezinu. Tagad nav starpības vadāmībā, bet noteikti klasika uzvar rāvienā un dinamikā. Un tas nav tikai subjektīvs teicēja viedoklis – ir redzēti atreferēti testi, kuros BMW ražotāji tieši šo pierāda. Nav starpības vadāmībā, klasika uzvar dinamikā. Teicējs var ieteikt to pamēģināt ikdienā pie krustojuma – sagaidiet blakus Audi, nu varbūt ne pašu nīkulīgāko, un uzsāciet ar 2. pārnesumu. Rezultāts drīz būs redzams.

Tātad, morāle – braukt ir prieks. Jūs jau zināt, ar ko....

Yanny