Kādreiz bagātniekiem, tagad mums – BMW 735i E23

...Kad es tam pievērsu uzmanību pirmo reizi, manī tas neizraisīja nekādas pacilājošas emocijas. Man ļoti nepatika aizmugurējās virsbūves daļas dizains: aizmugurējo durvju forma, pārlieku slīpais bagāžnieka vāks, aizmugurējie lukturi... Nepatika arī manam tēvam – tā šīsdienas īpašniekam.

Tā sanāca, ka viņš piekrita “pārkrāmēt” tā dzinēju par ievērojamu atlīdzību. Kopā ar savu draugu viņš bez vinčas savā garāžā izcēla dzinēju ar 3,5-litru tilpumu. Viņš izdarīja visu, kā iepriekš bija sarunāts, “kā priekš sevis”. Tas vēl bija kādā 1996. gadā. Tad arī viņam to piedāvāja nopirkt par $3’000. Viņš negribēja atdot tādu naudas summu. Bet pēc tam krīze, nodokļi... Cenas ātri nokrita. “Septiņsimtā” saimniekam vēl 1997. gadā pa lēto sanāca jauns Daewoo Nexia. BMW, tajā pašā laikā, “nosprāga” – pārstāja darboties. Un nostāvēja tas parastā Maskavas pagalmā veselus trīs gadus bez kustināšanas nemainīgā stāvoklī.

Mans tēvs nopirka to, atdodams $1’000. Atvilka striķī līdz garāžai, nomainīja sveces... Iedarbojās! Bet... ar diviem trim cilindriem no sešiem... Bet tik un tā – tie bija svētki!

Ar zinātnisku metožu palīdzību noskaidrojās, ka pie vainas bija vārsts, kas regulē degvielas padevi dzinējā: sasniedzot 3 atmosfēru spiedienu, pārpalikušais benzīns nonāk atpakaļ degvielas tvertnē. Šis vārsts bija tā nodeldēts, ka vispār nevērās ciet: degviela cirkulēja, nemaz nesasniegusi nepieciešamo spiedienu... Iemesla meklējumos pagāja ļoti daudz laika, bet salabošanai – 2,5 stundas, ieskaitot braucienu līdz auto daļu veikalam.


Pirmais izbrauciens ar šo automobili kardināli izmainīja manu attieksmi pret to. Tas tik strauji sasniedz 160 km/h trešajā pārnesumā, ka kļūsti kā viens vesels kopā ar lielisko bavāriešu velūra sēdekli ar izbīdītiem sānu fiksatoriem, kas ir tik neaizstājami pagriezienos pie lieliem ātrumiem. Uz aizmugurējā sēdekļa paveras milzīgs plašums... Mans brālis (190 cm) viegli var apsēsties aiz manis (184 cm)! Plus pie tā, mēs esam braukuši aizmugurē arī piecatā!!! No tiem četri – pieaugušie. Protams, divatā sēdēt aizmugurē ir komfortablāk, jo sēdekļu atzveltnes reljefs ir speciāli veidots kā priekš diviem cilvēkiem ar izcilni pa vidu: atgāžot elkoņbalstu, iekšā ir diezgan liela aptieciņa! Ļoti ērti, no estētiskā redzes punkta.


Vadītāja vietas ergonomika ir pārdomāta līdz pēdējam sīkumam. Man ļoti patīk uz vadītāju pavērstā (tik milzīga!) centrālā konsole ar ļoti ērtu ventilācijas un apkures vadību, kā arī ar koku apdarīto pelnu trauku. Pēdējais priekš mums galīgi nav aktuāls, bet izskatās visai stilīgi. Tumsā lieliski izskatās tehniskās apkopes indikators... Instrumentu panelis ir pārāk pārlādēts. Nākošajā virsbūvē (E32) dzinēja temperatūras un atlikušās degvielas indikatori ir novietoti gar malām spidometram un tahometram: tā ir prātīgāk.


Ātruma pārslēgs (5-pakāpju mehāniskajai ātrumkārbai) ir no dārga koka ar uzgalīti no teļa ādas, kuram ir ļoti precīzi un skaidri “koridori”, pārslēdzot ātrumus,- grūti kļūdīties. Ļoti “mīkstā” un vienmērīgā stūre noparkojoties nomainās ar ļoti elastīgu pie lieliem ātrumiem. No galējā kreisā līdz galējam labajam stāvoklim – 4 apgriezieni. Stūre ir ļoti “mīksta” – jāgriež tā ir ar lieliem leņķiem. Piemēram, vairumam sērijveida Eiropas Fordiem (no Ka līdz Scorpio) – tikai 3 apgriezieni. Bet “septiņsimtā” stūres pretestība mainās ar spiediena maiņu stūres hidropastiprinātāja sistēmā, pieaugot ātrumam!


...Paši no sevis ir pazuduši mani stereotipi par dizainu! Vienkārši pie tā ir jāpierod! Tā ir vienkārši burvīga plūdlīnija aizmugurē un fascinējoša agresija no priekšpuses, kas veido ainu par “ģimenes bolīdu”, kas pilnībā atbilst arī tā saturam... Bet haizivs veidols, manā skatījumā, ir aktuāls arī mūsdienās “piecsimtajiem” (E28), “sešsimtajiem” un “septiņsimtajiem”. “Piecsimtais” ar E12 virsbūvi jau pamazām atmirst. Pagaidām tas vēl nav kļuvis par antikvariātu...


Ievērības cienīgs ir fakts, ka reizē ar iespaidīgo vadāmību, neatkārtojamo gaitas laidenību, neizsmeļamo jaudas rezervi, automašīnas gabarīti uz ceļa ir jūtami visai reti: tas nešķiet kā milzenis! Bet tomēr nāksies sūdzēties par nepietiekamo aerodinamiku pārāk slīpā bagāžnieka dēļ: braucot atpakaļgaitā, bagāžnieks pilnībā nav redzams pat gara auguma vadītājam (184 cm)! Nākas parkoties atpakaļgaitā “uz labu laimi”. Tādā veidā es vienreiz nedaudz salocīju aizmugurējo buferi pret pretējo garāžu...


Mašīna noskaņo uz laidenu, cienīgu, solīdu braukšanas stilu. Bet pat tajā gadījumā, ja tu padodies šim iespaidam, uz ceļa visi ar tevi rēķinās. Visi saprot, ka ar šo auto praktiski jebkurš “šumahers” var tikt bez jebkādas īpašas piepūles nogādāts pie “padibenēm”...

Daudzi bīstās no veciem automobiļiem patoloģisku baiļu dēļ no mītiskiem lieliem un sarežģītiem remontiem. Izstāstīšu divus piemērus no dzīves... Viens kadrs paņēma jaunu ИЖ... Jā-jā, to pašu, kurš cinkots. Kā es ieeju garāžā, abas 42. izmēra pēdas ar Nike krosenēm augšā izslietas. Kaut gan... Varbūt viņam ir problēmas ģimenē, iespējams, vārds “sieva” iedzen viņu depresijā... Tad, protams, Москвич ir neaizvietojams!


Otrs gadījums.... BMW 323i, 1981. gads, E21 virsbūve, zaļa metālika, baltas joslas pār motora pārsegu... Šamais no tā, lūk, jau 7 gadus meistaro VAZ klasiku: izslīpēja, piemēram, cilindrus, lai tur varētu ielikt virzuļus no VAZ. Iepriekš nepadomāja, ka degvielas iesmidzināšanas sistēma vairs neatbilst dzinēja tilpumam... Tagad viņš nevar pabraukt ātrāk par 80 km/h principā! Sāpīgi skatīties...

Tagad atgriezīsimies pie “septiņsimtā”. Par dzinēju es jau teicu. Pārējais, protams, bija nesalīdzināmi vieglāk. No paša sākuma bija gļuks: nevarēja ieslēgt otrajā pārnesumā. Atklājās, ka ātrumkārba karājas divās skrūvēs no vajadzīgajām četrām! Pats par sevi saprotams, ka sašķiebta bija ne pa jokam! Skrūves piemeklēju.


Neskaitāmas reizes pārlūza štoks no sajūga pedāļa. Acīmredzot tur ir kaut kas deformējies, kas palielina slodzi uz šo elementu. Pēc ceturtās reizes tēvs aizgāja uz kaimiņos esošo autobāzi un pasūtīja, lai uztaisa štoku, kas ir 3 reizes resnāks par oriģinālu. Kopš tās reizes šeit viss strādā bez atteikumiem.

Tika nomainīti arī visi “tekošie materiāli”: riepas, priekšējie diski, bremžu uzlikas, nomainīti priekšējie statņi, nomainīti aizmugurējie sailentbloki. Nācās nomainīt arī kardānu, jo vienreiz braucot mājās no vasarnīcas, “kāds” sāka neatlaidīgi klauvēt pie grīdas.

Neskatoties uz to, ka automobilis nostāvējis tik ilgu laiku zem klajas debess, virsbūve praktiski nav rūsējusi. Sarūsējusi ir tikai vadītāja durvis: tajās bija ūdens. Bet to ārstēt nav grūti: durvis auto kapsētā maksāja $25.


Noslēgumā izstāstīšu par testējamā automobiļa komplektāciju: oriģinālie lietie diski, elektriskie spoguļi un lūka (2 pozīcijas), centrālā atslēga (nefunkcionē), stūres pastiprinātājs, spoileris uz jumta, bēšā bronzas krāsā. ABS vienīgi nav. Tas jau standartā tika likts no 1983. gada maija, bet šis eksemplārs – 1983. gada aprīļa...

Tagad izveidošu kopsavilkumu. Vai es gribētu sev šādu automobili? Ja man būtu vismaz 35 gadi, tad – jā! Tas ir pārāk solīds, automobilis, kas daudz ko apsola un arī pilda. Bet kad man būs 35 gadi, es, domājams, varēšu sev atļauties 735i ar E38 virsbūvi (1994-2001) vai, ja paveiksies, E65 (jaunais “septiņsimtais”).

Bet pagaidām paņemšu “piecsimto” E28 apmēram 85.-87. gada ar ādas salonu, elektrisko “paketi”, sportisku tūningu un M30 dzinēju (525i/528i/535i/M535i).

P.S. Attēlos ar balto ādas salonu ir redzams BMW 745iA Highline un BMW L7 (kas ir BMW 735iA ar luksusa salona “paketi” Amerikas tirgum). Visi attēli ir tulkotāja (Bimmer) piemeklēti.

bmw.far.ru
Tulkoja Bimmer