Volga V12 Coupe jeb BMWolga

Kas tas, vecā Volga? Bet slīdošais skatiens pēkšņi sastingst. Četru durvju vietā- divas. Tātad, kupeja? Nu, bet viss pārējais- no “divdesmit pirmās”? Tuvojās izstāde "autoexotica". Ja kāds vēl nezin, tad atgādinam, ka šis unikālais auto tajā būs apskatāms. Piedāvājam ar to iepazīties tuvāk.

Spārni? Nē, tie ir garāki un zemāki. Motora pārsegs? Ieskatoties: tas ir platāks un arī izstieptāks. Lampas? Nē, tie ir parasti prožektori ar ksenona gaismu. Cits jumts, citi buferi, riteņu arkas… Viss šeit ir citādāks! Tur pat nav neviena “radniecīga” paneļa ar Volgu! Un tik un tā, tā ir Volga. Kāpēc? Stils! Tas viss- no sešdesmitajiem. Gagarina smaids, aizliektais rock’n’roll un Volga ar briedi uz vāka…

Laiks atklāt kārtis. Mašīna ir uzbūvēta vienā eksemplārā ar Maskavas firmas “Auto Lak” meistaru rokām. Bet ko nozīmē šiltīte V12? Jā! Zem divdurvju virsbūves- agregāti no BMW 850 CSi! Divpadsmit cilindri, 5,6 litri, 380 zirgspējas, 260 km/h maksimālais ātrums, bloķējamais diferenciālis, stabilizācijas sistēma DSC, pretbuksēšanas sistēma, ABS… Izgatavotāji nosauca mašīnu par Volga V12 Coupe.



Kvalitāte? Visa virsma, visas pārejas ir izstrādātas ar juveliera precizitāti. Vienmērīgas atstarpes, ideāls krāsojums. “Citādāk” aizverošās durvis un elektroniski aizslēdzams bagāžnieka vāks. Pie mums tā netaisa… Taisa!



Lai atvērtu durvis, vajag, kā uz parastas “divdesmit pirmās” Volgas, nospiest uz lielas pogas. Durvju stikls viegli paveras, atbrīvojoties no blīvējuma, un lielās durvis bez skaņas plaši atveras. Un tur… Lūk, tagad tas jau ir “izspļauts” BMW 850 CSi: tas pats instrumentu panelis, uz vadītāju pavērstā centrālā konsole, “firmīgā” durvju apdare. Divos virzienos regulējamais stūres statnis, īsais ātrumu pārslēga kloķis (starp citu, pārnesumi šeit ir seši!), garais un šaurais akseleratora pedālis, atliekti priekšējie sēdekļi ar integrētu drošības rāmi. Plus klimata kontrole, iespaidīga stereo sistēma, lūka jumtā un elektropiedziņa visur, kur tik vien iespējams.



Mēs esam redzējuši nemazums ekskluzīvas automašīnas. Daudzas no tām aizrāva ar savu grezno interjeru, bet praktiski visas apbēdināja ar nepārstrādāto vadītāja vietas ergonomiku. Lai izvairītos no šīs nepilnības, BMWolgas izgatavotāji arī nolēma pilnībā izmantot “astoņsimt piecdesmitā” salonu. Protams, nācās pielāgot, piegriezt, pagarināt. Bet kopējā aina ir tāda: tas ir BMW salons.

Vēlreiz nospiežam uz elektriskā durvju loga pacēlēja podziņas. Viss strādā! Pie kam, pilnībā nolaižami netikai lielie logi, bet arī mazie sānu trīsstūrīši. Tas taču ir divdurvīgs hārdtops- virsbūve bez centrālā statņa! Pagaidiet, pagaidiet,- tādas virsbūves spēka struktūrai jābūt jūtami komplicētākai, nekā kā parastai kupejai vai sedanam! Tātad- domāja, rēķināja, eksperimentēja…



Iedarbinām spēcīgo motoru un burbuļojošu divpadsmit cilindru pavadībā dodamies ielās. Braucam mierīgi- ar baudu. Mums sveicinoši signalizē, dod ceļu, atskatās. Jaunie entuziasti redz mūsu mašīnā “hot-rodu”, tie, kas vecāki, atceras jaunības gadus. Automobīlis patīk visiem. Un mums arī.



Pilnīgi pieņemama gaitas laidenība- tieši tāda, kādu gaidi no jaudīgas sporta kupejas. Pacieta, bet bez diskomforta. Un trokšņu nav daudz: salona izolācija, domājams, nav sliktāka kā iekš BMW 850. Virsbūves paneļi klusē, klusē salona apdare, bet zemais dzinēja baritons kalpo ar teicamu kustības pavadījumu. Tiesa, pēc 100 km/h var sajust vieglu vēja svilpošanu. Bet ar ātruma pieaugumu, šī svilpošana nekļūst stiprāka.



Izbraucam uz prospekta. Vairāk vai mazāk brīvs… Gāzi! Sparīgs ieskrējiens, un mēs, dažu sekunžu laikā sasnieguši nesteidzīgu satiksmes plūsmu, iekļaujamies tajā. Ātrums sešdesmit, sestais pārnesums, uz tahometra- apmēram 1000 apgr./min. Divpadsmit cilindri neizrāda nekādas sasprindzinājuma pazīmes, un, ja nedaudz piedod gāzi, motors viegli parauj divtonnīgo automobīli uz priekšu.



Pie parastas braukšanas vadītāju īpaši neuztrauc pārnesuma izvēle. It kā brauktu ar “automātu”. Trešais, ceturtais, piektais- kāda starpība? Jebkurā pārnesumā, jebkurā ātrumā vilkmes rezerve nodrošina pārliecinošu kustību dinamiskā pilsētas satiksmē. Nav tādu situāciju, nav tādu režīmu, kad motors neattaisnotu vadītāja cerības. Vēl vairāk- šīs cerības tiek pārspētas!



Sarkanais. Pa labi- Mercedes E430. Izskatās, ka tās vadītājs mūs izaicina uz dueli. Nu ko, izaicinājums pieņemts. Atslēdzam stabilizācijas sistēmu DSC, lai ar mašīnu būtu viens pret vienu…

Zaļais, pedālis grīdā. Mierīga dzinēja burbuļošana pāriet pamodināta zvēra rēcienā. Dūmojošu riepu kaukoņa pārņem Maskavu, un ar lielgabala šāviņa ieskrējienu, viegli vicinot ar asti, BMWolga aiziet uz priekšu. Acumirklis- un uz tahometra jau 6500 apgr./min. Pārvarot slodzi, vadītājs aizsniedzas līdz kloķim. Otrais. Atkal riteņi izspolē. Skatiens paspēj pārslīdēt spidometram- gandrīz simts. Trešais. Atkal izspolēšana. Bet kur tad “četrsimt trīsdesmitais” provokators? Kur-kur, atpakaļskata spogulī! Mēs jau par viņu aizmirsām. Bet toties viņš mūs atcerēsies vēl ilgi…



Apstājas automašīna teicami: bremzēšanas ceļš no 100 km/h- apmēram 40 metri. Bremzes ir labas gan pēc efektivitātes, gan pēc ērtās vadības, gan pēc informatīvuma. Un ABS arī strādā lieliski- bez skaņas pavadījuma un bez nepatīkamiem pretsitieniem uz pedāli, bet darbībā iesaistās tikai pie jūtamas riteņu bloķēšanās.

Bet kādai jābūt šīs mašīnas vadāmībai? Visu pirmām kārtām, drošai. Otrkārt, ērtai un skaidrai. Treškārt, sportiski azartiskai. Bet kas sanāca?



Atbildot uz strauju stūres kustību, Volga praktiski bez sānsveres, bez pazīmēm par virsbūves stabilizācijas zudumu, sacērtas sāņus. Redzējāt, kā tas notiek Formulā-1? Ļoti līdzīgi! Bet pie mierīgas vadāmības tieši otrādi- reakcija ir mērena. Bet jebkurā gadījumā, tā ir precīza un viennozīmīga. Tas, starp citu, runā arī par to, ka pie virsbūves stingrības strādājuši nopietni. Žēl tikai, ka taisnē un lēzenās virāžās stūres vadāmībai pietrūkst informatīvuma. Bet ja līkums ir asāks, tad stūre piepildās ar patīkamu atsperīgumu, nodrošinot lielisku atgriezenisko saiti ar vadītāju (tas arī ir tas “informatīvums” :-] -Bimmer).

Bet ja “uzlietu eļļu ugunij”? Ja pamēģinātu iziet līkumu uz pašas iespēju robežas?



Ieskriešanās taisne, kuras beigās ir liels asfalta laukums, ierobežots ar dažāda liekuma metāla loku. Vēlreiz atslēdzu DSC. Enerģisks ieskrējiens līdz 80 km/h. Līkuma ieejā (rādiuss- 35 m) vadītājs strauji piespiež akseleratora pedāli. Vājprātīgs griezes moments viegli noved pakaļējos riteņus pie sānslīdes. Ātra korekcija ar stūri, Volga, slīdot sāniski, efektīvi izņem apjozto laukumu un ar lielisku ieskrējienu iziet līkumu. Debešķīgi!

Palielinām ātrumu. Viss atkārtojas.

Tagad vēl ātrāk. Pašā sānslīdes paātrinājuma kulminācijā mašīnu sanes priekšējo riteņu dēļ. Kārtējo reizi ieejam līkumā- atkal sanes. Bet viss ir pareizi. Pat ļoti pareizi! Bet ja vēlreiz- ātrumu nedaudz mazāku, bet gāzi- lielāku? Mēģinām. Bet vadītājs pārāk iedvesmas pilni nospiež akseleratora pedāli. Mašīna aiziet straujā un dziļā sānslīdē, kas beidzas apgriežoties ar dūmojošiem riteņiem.



Secinājumi nav jauni. Lai brauktu ar jaudīgu aizmugurējās piedziņas automobīli agresīvā stilā, vajag patrenēties, izprast to. Bet galvenais- tādam automobīlim nevajadzētu sāniski braukt pa asfaltu! Daudz pareizāk būtu līkumu “izslīpēt” ar juveliera precizitāti pa optimālo trajektoriju: ātrums būs lielāks, bet bauda- nebūt ne mazāka.



Kāds mums pārmetīs: nepiederas, jel, izvarot ekskluzīvu automobīli ekstremālos apstākļos. Atļaujiet nepiekrist. Sportiskai automašīnai ar 380 zirgspēju dzinēju ir jāmāk braukt! Braukt ātri un pareizi. Citādāk kāpēc vajadzīga daudzsviru piekare, stabilizatori, ventilējamās disku bremzes un pašbloķējošais diferenciālis? Un mēs esam ļoti priecīgi, ka mūsu meistaru pārbūvētā vācu blusa, nav zaudējusi savas īpašības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka meistari no firmas “Auto Lak” sapņoja radīt tieši driver’s car, bet nevis maketu uz riteņiem. Automobīli, kuru var ekspluatēt katru dienu. Gan ziemā, gan vasarā.



Šai Volgai nevajag neko ik pa laikam regulēt un katru nedēļu kaut ko pieliet. Iekāp un brauc. Kurp? Kur vien gribi. Uz Pēterburgu, uz Parīzi, uz Lisabonu. Bet apkopt šo automašīnu var pie jebkura BMW dīlera.



Cik maksā tāda kupeja? Nu, kaut vai aptuveni? Automašīnas izgatavotāji no tiešas atbildes izvairās. Tad pamēģināsim izrēķināt paši.

Augstākās klases meistaru brigāde cīnījās 17 mēnešus pa 10-12 stundām dienā. Ja pareizina izmantoto cilvēkstundu daudzumu ar vidējo normstundas samaksu Maskavā, tad sanāk, ka darbs vien izmaksājis apmēram $400’000! Plus donora BMW 850 CSi un veca Volga. Noapaļojot sanāk apmēram pusmiljons dolāru. Bet tas ir ļoti rupjš aprēķins. Bet kā patiesībā?



Mums ir tikai zināms, ka mašīnai jau ir saimnieks. Un tas, ka tad, kad viņam piedāvāja pārdot to par trīssimt tūkstošiem dolāru, viņš atteicās. Starp citu, automašīna ir piereģistrēta pēc visiem likumiem. Bet zināt, kā tā ir definēta tehniskajā pasē? Kā “BMW 850 ar pārstrādātu virsbūvi”.

Mēs negribējām šķirties no melnās Volgas. Cienīgs automobīlis, kuru nebūtu kauns nolikt blakus tādām mašīnām kā Jaguar, Rolls-Royce, Ferrari… Un velnišķīgi patīkami, ka tas ir radīts tieši Krievijā. Šie puiši paspējuši divreiz iekāpt tekošajā laika upē, apvienojot mūsdienīgo BMW tehniku un “divdesmit pirmās” Volgas stilu, kura aizgāja no konveijera trīsdesmit gadus atpakaļ, aiznesot sev līdzi veselu laikmetu.

A. Divakovs, M. Kadakovs “Avto Revju” speciālisti
autoreview.ru
Tulkoja Bimmer